Visādā ziņā Annas dzīvesstāsts man nelikās ikdienišķs tā laika sabiedrībā un, kaut gan nav neiespējams, Annas tēls tomēr vairāk saistās ar fantāziju, kāda varēja būt daudzu sieviešu galvās, kamēr tās cieta un tēloja ģimenes idilli nelaimīgās laulībās (spilgts piemērs – Dollija, kas Annu apskauda par tās laimi un nosacīto, bet tomēr brīvību). Dollija un Kitija man, savukārt, šķita visai reālas 19. gs. Krievijas buržuāzijas sievietes un, būdamas labi izglītotas mājsaimniecībā, bērnu aprūpē un saviesīgo pasākumu etiķetē, savu dzīvi velta vīram un bērniem. Dollijas nelaimīgā laulība pretstatā Kitijas laimīgajai un piepildītajai laulībai, spriežot pēc visa, nav nekas neparasts, jo Dollija, kas sevi ziedojusi ģimenei, gadiem ejot vairs nav skaista, tādējādi vīrs zaudē par to interesi, kamēr Kitija vēl ir jauna un abi ar Levinu – tikko precējušies. Kas zina, iespējams, arī viņu laulībai lemts nonākt strupceļā kā Oblonsku laulībai vai pat vēl ļaunāk – pārtrūkt kā Kareņinu laulībai.
Džo Vraita filma „Anna Kareņina” man šķita kā Annas un Vronska mīlas stāsts, nesaskatīju īsti tajā to, ko sākotnēji meklēju. Jā, sievietes ir tās pašas, kas Tolstoja romānā, arī dzīves uzskati īpaši nemainās, bet šajā adaptācijā uzsvars nav uz problēmām, bet mīlestību. Tas nekādā gadījumā nav nosodāmi, jo filma ir krāšņa un vērienīga, tomēr spriest par sieviešu tēliem 19. gs. Krievijas augstākajās aprindās pēc tās noskatīšanās nevar – liekas, ka pārāk daudz teatralitātes un pārāk maz patiesuma ir šo sieviešu tēlos Vraita adaptācijā.
…
