Paši itāļi nosaukumu “itāļu virtuve” neuzskata kā vienotu jēdzienu, jo līdz 1861. gadam Itālijā pastāvēja vairākas provinces, katra ar savu valdnieku, armiju, floti, kultūras tradīcijām un savu attieksmi pret ēdieniem.
Var teikt, ka ne itālis prot gatavot ēst, toties māk labi paēst. Ēšana kā rituāls ir vēl viens apliecinājums itāļu mūžsenajai prasmei pārvērst dzīvi mākslā. Pusdienas Itālijā uzskata par dienas svarīgāko notikumu, šai laikā dzīve uz divām stundām, visi dodas uz mājām, lai baudītu kopīgu ģimenes maltīti.
Itālijā ciena dabiskus produktus, kas mūsdienās kļuvuši populāri visā pasaulē. Svaigi, smaržīgi dārzeņi un apetīti rosinoša, visbiežāk, grilēta gaļa vai zivis un, protams, makaroni, zaļganā olīveļļa un arī sarkanvīns – pats labākais sirdij, asinsrites stiprināšanai un labsajūtai. Visa izsmalcinātība slēpjas savā vienkāršībā, aromātiskuma, jautra un pilna dzīvīguma.
Itāļu ēdieni ir ļoti daudzveidīgi: Venēcijas garneles uz rašpīra, Romas teļa cepetis, Milānas risotto, mocarella siers, zobenzivs. …
