Mācību eseja Sociālajā psiholoģijā
„PERSONĪBAS SOCIALIZĀCIJA”.
"Ikdienas saskarsmē par personību mēs uzskatām cilvēku, kurš atšķiras no pārējiem ar kaut ko izcilu. Mēs saucam cilvēku par personību, ja viņam ir, mūsuprāt, augsti sasniegumi, personiskais, individuālais viedoklis, pietiekami augsts pašvērtējums, izteiktas, sabiedriski nozīmīgas pozitīvas un spilgtas rakstura īpašības, ja viņš ir neatkarīgs un patstāvīgs gan darbos, gan savos spriedumos. Tādu cilvēku mēs bez vilcināšanās nodēvējam par personību. Personība ir cilvēks, kurš spēj atbildēt par savu rīcību, kurš gan apzināti, gan neapzināti rīkojas, darbojas pēc noteiktiem tikumiskiem principiem. Personība ir rādītājs, kas rāda kāda persona ir attiecīgais indivīds. Mēs visi piedzimstam kā indivīdi. Mums augot, apkārtējās sabiedrības ietekmē mēs pamazām pārvēršamies par personību, un mēs katrs sevi sākam apzināties kā sabiedrisku būtni, kura rēķinās ar līdzcilvēkiem un līdzcilvēki rēķinās ar viņu. Lai mēs varētu otru cilvēku, indivīdu nosaukt par personību, mēs zemapziņā izvērtējam, vai viņš atbilst mūsu prasībām, kuru atbilstība norāda uz, mūsuprāt, personību. Katram indivīdam ir savas prasības, kuras tas piemēro tikai personībām. Katrs cilvēks ir personība. Bet ne visi cilvēki atbilst mūsu personības noteikšanas prasībām, tāpēc nereti ir gadījumi, kad mēs neuzdrošināmies apgalvot par kādu indivīdu, ka viņš ir personība. Būtisks faktors, pēc kā mēs novērtējam personību ir viņa vajadzību apmierināšanas veids. Cilvēku neraksturo vajadzības, bet gan veids, kādā viņš tās apmierina. Un tikai personība mūsu izpratnē tās apmierinās pēc mums pieņemamiem standartiem...."