„Politiskā vara ir jebkura vara, kas tiek pielietota sabiedrības pārvaldīšanā, tas ir, tāda, kura neatkarīgi no tās institucionalizācijas pakāpes, funkcionēdama gan valsts, gan pilsoniskās sabiedrības struktūrās un visās sabiedrības dzīves sfērās, gūst savu izpausmi politikā.”1
„Vara ir līdzeklis cilvēka „politiskā stāvokļa uzlabošanai” visos laikos, visās kultūrās, visiem cilvēkiem.”2 Tas attaisno secinājumus, ka valdošās personas vispirms domā par sevi, un tikai tad par tautas vajadzībām. Ļoti labi tas jūtams šajos laikos, kad valda ekonomiskā krīze pasaulē un Latvijā – vairums iedzīvotāju, lielākā daļa pensionāru dzīvo zem iztikas minimuma, taču valdībā strādājošie vēl joprojām pelna tūkstošus.
„Politisko institūciju vara skaidrojama nevis saskaņā ar to darbību vai funkcijām, bet atvasināma no varas attiecībām, kas veidojas starp indivīdiem.”3
„[..] Vairāk vai mazāk teoretizētajās koncepcijās un politoloģiskajā literatūrā uzsvars tiek likts uz valsts varas monismu, pat ja tiek atzīta varas dalīšanas ideja, nenovērtējot vai pat ignorējot varu pilsoniskajā sabiedrībā, privātās varas funkcionēšanu un miejiedarbību ar valsts varu.”4…