Ievads
Mēdz sacīt, ka suns ir cilvēka labākais draugs, un, ja ticam jaunākajiem pētījumiem, šajā teicienā ir sava daļa patiesības. Mūsu tālie senči suņus no vilkiem sāka attīstīt pirms apmēram 15 000 gadu. Kopš tā laika turpinājās cilvēka un suņa ciešā kopdzīve, kas nākusi par labu abām sugām un, laikam ritot, ieviesusi suņu ģenētiskajā uzbūvē vairākas būtiskas pārmaiņas. Viena no vissvarīgākajām atšķirībām ir tā, ka vilki ļoti vairās no sastapšanās ar cilvēku, turpretim suņiem ir dabiska tieksme būt kopā ar cilvēku un tos var trenēt noteiktu uzdevumu veikšanai.
Vilks bija pirmais dzīvnieks, ko cilvēks piejaucēja kā mājdzīvnieku un kurš spēja palīdzēt mūsu senčiem medībās un apmetnes sargāšanā.
Uzskatos par to, kā piejaucēti pirmie vilki, valda domstarpības. Visbiežāk izplatīta ir atbilde, ka cilvēks paņēmis pie sevis savvaļas vilku mazuļus un vēlāk pavairojis tos, kuriem piemita vēlamās īpašības. Tomēr vairāki zinātnieki uzskata, ka savvaļā dzimušie vilku mazuļi ir pārāk mežonīgi, lai tos izmantotu cilvēka vajadzībām. Tāpēc pastāv teorija, ka vilki paši uzmeklējuši pirmās cilvēku apmetnes un pārtikuši no cilvēka uztura pārpalikumiem. Laika gaitā šie vilki pieraduši pie cilvēkiem un mūsu priekšteči varējuši tos izmantot savā labā.