Sengrieķu filozofija izaug no mitoloģiskās apziņas dzīlēm, vienlaikus veidojoties un nostiprinoties specifiskām reliģiskās domas formām, kuras savā būtībā nav nekas cits kā racionalizēts, reliģiskajai praksei piemērots mīts. Reliģija un filozofija ir atšķirīgas cilvēciskās esamības izpausmes formas. Tās abas tiecas apliecināt patiesību. Taču reliģija patiesību vēstī, pasludina, tā prasa ticību atklāsmei un dieva vārdam. Sengrieķu filozofija, iezīmējot principiāli jaunu attieksmi pret pasauli, patiesības meklējumos tiecas operēt ar prāta argumentiem, nonākt pie skaidriem un neapstrīdamiem slēdzieniem. Paturot prātā šīs atšķirības, vajadzētu tomēr saprast, ka vien kultūras tipa ietvaros reliģija un filozofija nevar būt pilnīgi atšķirīgas un pretrunīgas parādības. Sengrieķu kultūrā – gan reliģijā, gan filozofijā tās sastapšanās sākumā – vērojamas līdzīgas pasaules izpratnes pamatorientācijas, t.i., specifiskās ievirzes pieļauj un pat sekmē filozofijas izveidi tādā formā, kura to padara par unikālu parādību pasaules vēsturē.
Sengrieķu dievi ir cilvēciski, taču vienlaikus tie sevī iemieso arī dabas stihijas, t.i., tiem piemīt naturālistiskas iezīmes. Līdz ar to saprotama kļūst sengrieķu filozofijas naturālistiskā ievirze – pievērsties dieviem nozīmē ielūkoties pašas dabas dievišķajā spēlē un kārtībā.
Sengrieķu filozofijas laicīgo ievirzi sekmē arī tas, ka nepastāv ietekmīgi reliģiskie institūti, kas izstrādātu un sargātu nepārkāpjamas dogmas. Tas viss rada labvēlīgu augsni filozofiskās domas attīstībai, radošiem meklējumiem un brīvai, nemainīgu reliģisko atziņu autoritātes neierobežotai diskusijai.
Sengrieķu filozofijas attīstības gaitu un specifiku ietekmē ne tikai publiskā reliģija. Svarīga loma filozofiskās domas tapšanā ir tā saucamajām “mistērijām”, t.i., reliģiskiem rituāliem, kas tiecas saistīt cilvēku ar patiesības noslēpumu.
Dažas īpaši būtiskas domas un meklējumu orientācijas sengrieķu filozofijā izveidojas “mistēriskās” reliģijas orfisma ietekmē. Kā vēstī leģendas, šā virziena iedibinātājs ir senais dziesminieks Orfejs. Viena no galvenajām atziņām orfistu mācībām ir doma par nemirstīgas dvēseles esamību, kas pēc cilvēka nāves iemiesojas citā ķermenī. Dzīvības un nāves ritums, dvēseles pārdzimšana turpinās tik ilgi, kamēr cilvēka pūliņu, patiesības meklējumu rezultātā to izdodas atbrīvot no ķermeņa – dvēseles cietuma. Dvēseles attīrīšana kļūst par dzīves galveno uzdevumu. Šādas atziņas iezīmē sākotni duālistiskam cilvēka aplūkojumam – dvēsele kā patstāvīgs elements tiek pretstatīta ķermenim. Šis pretstats dažādās variācijās
caurauž sengrieķu filozofijas vēsturi, laika gaitā kļūstot par vienu no visas Rietumu kultūras noteicošajiem motīviem.
Sengrieķu filozofija tās tapšanas gaitā labvēlīgu augsni rod arī sociālajā dzīvē, pati kļūstot par dzīvinošu avotu grieķu civilizācijai raksturīgo sabiedriskās dzīves formu izveidē.7. un 6. gs. pr. Kr. Grieķijā vērojamas būtiskas pārmaiņas visās dzīves jomās. Veidojas pilsētas, jaunas aizjūras kolonijas – arī slavenais un kultūras centrs Milēta. Grieķu centienos pārveidot vecās, tajā laikā pastāvošās sabiedriskās pārvaldes formas republikāniskās dzimst jauna sociālo attiecību forma – demokrātija, kas savu pilnīgāko izpausmi gūst polisē, t.i., pilsētvalstī.
Demokrātijas apstākļos svarīgu lomu gūst māksla rīkoties ar vārdu, spēja publiskās sanāksmēs pārliecināt klausītājus, ietekmēt politiskos oponentus. Laika gaitā argumentācijas māksla, spēja darboties ar jēdzieniem kļūst par raksturīgu Senās Grieķijas intelektuālās dzīves formu. Arvien vairāk seno grieķi sāk nodarbināt loģiskās domāšanas problēmas: kādi ir pareizas domāšanas priekšnosacījumi, kā jāorganizē prāta darbība, lai tā vestu pie patiesības? Tas nepārprotami sekmē filozofijas kā specifiskas racionalitātes izpausmes veida attīstību.…
