Jau gadiem ilgi muzikoloģijas prominences nopūlas ar rock ‘n’ roll zarainā ciltskoka skaidrošanu...un tomēr, šķiet, ka tuvu patiesībai ir tie, kas 1953. gadu dēvē par roka ēras sākuma gadu. Viss sākās Ziemeļamerikā un Anglijā. Stila piekritēji un paši mūziķi – samērā jauni cilvēki, piemēram, tādas grupas, kā The Beatles, The Rolling Stones Anglijā un Jefferson Airplane, Grateful Dead Kalifornijā.
Roku varam definēt trijās dimensijās – socioloģiskā, tā ir komerciāli populāra mūzika, kas mērķēta uz gados jaunu auditoriju, muzikālā, kas definē roku, kā lielu troksni un ideoloģiskajā, kas arī ir stiprākais faktors.
Bez šaubām roks bija, ir un, jācer, arī būs jaunu cilvēku radīta mūzika jauniem cilvēkiem. Līdz ar rokmūziku uzaugušas jau vairākas populārās mūzikas patērētāju paaudzes un apbrīnojami daudzveidīgajā produkcijā, ko skaņu ierakstu kompānijas piedāvā zem šīs izkārtnes, sev nepieciešamo emocionālā patēriņa nišu vēl aizvien atrod gan tīnis, gan sirms Vudstokas veterāns.
Tā kā arī man tuvākais mūzikas stils ir tieši roks, tad šajā referātā aplūkoju šī stila vēsturi, lielākos pārstāvjus un arī sabiedrības attieksmi pret šo mūziku cauri laikiem. Ieskatu rokmūzikā sāku ar tā pašiem pirmsākumiem un noslēdzu ar 1967. gadu, kad rokmūzika piedzīvoja savus zelta laikus – vislielāko uzplaukumu.
1953. gadā parādās jaunā laikmeta vēstneši. Amerikas mūzikas arēnā uznāk divas melnādaino vokālistu grupas, kas turpmāk izceļas ar apbrīnojamu ilggadību un iekaro stabilu vietu Jaunās pasaules popmūzikas tirgū. Tās ir Clyde McPhater soul un pop grupa Drifters un grupa Platters. …
