Postimpresionisms – nosacīti apkopojošs apzīmējums Francijas glezniecības 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā. Šo terminu pirmo reizi izmantoja angļu kritiķis Rodžer Frai, runājot par dažādiem glezniecības paniemieniem, kuri rādījās Francijā no 1880 līdz 1905.gadam, kā reakcija uz impresionismu. Postimpresionisma meistari, gandrīz visi no kuriem agrāk sekoja impresionismam, no 1880 gada vidus( kad notiek impresionisma krīze) mēģin atrast jaunas, pēc viņa viedokļa vairāk raksturīgas laikmetam mākslas veidus, kuri cenšas pārvarēt mākslinieciskas domāšanas empīrismu un pāriet no raksturīga impresionismam noteikta dzīves mirkļa fiksācijas pie ilgāku stāvokļu iemiesošanas – garīgu un materiālu. Postimpresionismā atrada atspoguļojumu šī laika Rietumeiropas kultūras krīzes iezīmes, viņa sarežgitu momentu, kad mākslinieki meklē stabilas garīgas vērtības. Postimpresionismam raksturīga aktīva stilu un individuālu māksliniecisku sistēmu mijiedarbība. Kaut gan daži postimpresionisma virzieni( neimpresionisms, simbolisms, Francijas moderna variācija – „nabi”) kvalitatīvi ierobežojas noradītājas gadu robežas, šī perioda izcilo mākslinieku daiļrade – P.Sezanna, V.Van Goga, P.Gogena, A.de Tuluz-Lotreka – ar savu problemātiku ir pamats 20.gadsimta tēlotājmākslai.
Šajā darbā es apskatu izcilāko postimpresionisma mākslinieku rādošo dzīvi un daiļradi.…
