Organisma atsevišķu daļu un orgānu darbību vada un regulē nervu sistēma, kura sastāv no neironiem un neiroglijas. Tā realizē organisma saistību ar ārējo vidi — pielāgošanos ārējās vides mainīgajiem apstākļiem.
Vienšūņiem nervu sistēmas nav, bet tomēr dažām skropstaiņiem, piemēram, infuzoriju sugām citoplazmas ārējā slānī (ektoplazmā) izvietojušās kontraktilas šķiedriņas – mionēmas, kurām darbojoties, īpatņi spēj strauji sarauties (Stentor, Spirostomum).
Attīstības gaitā daudšūņiem izveidojas specializēti audi, kuri spējīgi aktīvi reaģēt uz apkartējas vides kairinatājiem. Primitīvakā nervu sistēma – tīklveida jeb difūzā nervu sistēma pirmo reiz parādās zemākajiem zarndobumaiņiem (hidrai). Difuzā nervu sistēma nav sadalīta uz centralo un perifērijas daļu, un var lokalizēties ektodermā un entodermā. Šāds nervu sistēmas tips ātri vada uzbudinājumu no uzbudināšanas punkta uz visiem virzieniem, bet nenodrošina sarežģitu atbildreakciju. Hidrai tieši zem epitēlija izkaisītas zvaigžņveida nervu šūnas, kuras savstarpēji savienojas ar izaugumiem un veido pa visu ķermeni tīklu. Tādējādi hidras nervu sistēma atrodas uz viszemākās attīstības pakāpes.
Nervu sistēmas diferenciācija gāja parelēlo ceļu ar kustības organu attīstību, kas izpaužās veidojot neironu izaugumu sakopojumu tīklā grimstot ķermeņi ieksā. Tā, brīvi peldojošām zarndobumaiņiem (medūzām), neironi sakopojās ganglijos, veidojot difūzi - mezglaino nervu sistēmu. Šīs sistēmas formēšana saistīta ar speciālo receptoru attīstību uz ķermeņa virsmas, kuri spēj izvēlīgi reaģet uz mehāniskas, ķīmiskas un gaismas ārējas iedarbības.
