MANTOŠANAS INSTITŪTS ROMĀŅU-ĢERMĀŅU (Latvija), ANGLOSAKŠU (Lielbritānija) UN MUSULMAŅU (Saūda Arābijas Karaliste) TIESĪBU SISTĒMĀS
Mantojuma tiesības ir zināmas visām tiesiskajām sistēmām. Šis apstāklis liecina par to svarīgumu un nepieciešamību, ko diktē ne tikai atsevišķu personu, bet arī sabiedrības likumisku interešu nodrošinājuma prasība kopumā. Mūsdienās ar mantojuma tiesību palīdzību mantojuma īpašnieka īpašums, viņa mantiskās tiesības un pienākumi, kā arī dažas personiskās nemantiskās tiesības kļūst par nemainīgu mantinieku īpašumu, ar to pašu saglabājot nesaraujamu saikni starp ļaužu paaudzēm un nostiprinot pilsoņu privātīpašumu. Mantošanas tiesības iegūst īpašu vērtību, mantošana netieši veicina un sekmē stabilizāciju un tiesiskās aprites attīstību: gan valstu, gan fizisku, juridisku personu starptautisko privāttiesību institūtā. Mantošanas tiesības ir civiltiesību institūts, kas regulē attiecības, kas saistītas ar mirušā tiesību un pienākumu pāriešanu uz citām personām.
Mantošanas tiesībā ir divi pamatprincipi kuri ir saistīti viens ar otru:
• testamenta atstāšanas brīvība;
• ģimenes interešu aizstāvība: mantai ja ne pilnībā, tad vismaz daļēji jāpaliek ģimenē
Mantošanas tiesības ir visstabilākais un konservatīvākais civiltiesību institūts. Pēdējā gadsimta laikā galvenokārt paplašinātas pārdzīvojošā laulātā mantošanas tiesības, atzītas vai nostiprinātas ārlaulības bērnu mantošanas tiesības.
Šodien ļoti aktuāls jautājums par starptautiskās privattiesībās izpētes saistīts ar līgumisku mantošanu un ar to pamatinstitūtu – mantojuma līgumu, tāpēc ka pēdējā laikā pietiekami liels mantotatstājēju skaits lieto tiesības, kas tika piešķirtas ar nacionālo likumdošanu, noslēdzot mantošanas līgumus, jo tieši mantojuma līgums ir pamats savstarpējām mantotdevēja un mantinieka tiesībām.
Visās valstīs, kuru likumdošanā ir nostiprinātas līgumiskas mantošanas tiesības, šis institūts ir uzskatāms par prioritāru attiecībā pret mantošanu pēc testamenta vai pēc likuma.
