Latvijas valsts teritoriāli tiesiskā nostiprināšana

Referāta tematika aizskar būtisku Latvijas valsts vēstures un izveidošanās lappusi. Aprakstīti tiks ne tikai notikumi pēc Latvijas Republikas proklamēšanas akta, bet arī aspekti un nākošo valstsvīru aktivitātes, kas veicināja Latvijas kā vienotas teritorijas iespējamību un pastāvēšanu.
Latvijas valstiskuma attīstība ir cieši saistīta ar Pirmā pasaules kara notikumiem un Krievijas impērijas sabrukumu, kurš ļāva pilsoniskajai sabiedrībai un radošajai inteliģencei iznākt no pagrīdes un skaļāk paust savu atbalstu sākumā Latvijas autonomijai, tad jau neatkarīgai Latvijas valstij. Jāapzinās, ka ļoti nozīmīga Latvijas teritoriāli tiesiskās nostiprināšanas sastāvdaļa ir arī miera līgumi ar kaimiņvalstīm un valstīm, kurām bija teritoriālas un tiesiskas pretenzijas uz Latvijas teritoriju.
Referāta izklāsts būtībā hronoloģiski atspoguļo visus svarīgākos notikumus, kas palīdzēja Latvijas valstiskuma radīšanai XX gadsimtā. Šie notikumi tiks vērtēti caur juridiskā izpētes prizmu un nodrošinās izpratni par notikumu loģisko gaitu.
Referātu rakstot izmantoju Ā. Šildes, Fr. Zālīša un J. Seska grāmatas, kurās aprakstīts gan tas, kā īstenojās šķietami utopiskā ideja par vienotas Latvijas valsts izveidošanu, gan cīņa par Latvijas atzīšanu pasaulē. Autori sniedz ieskatu un vērtē katras personas ieguldījumu šī mērķa sasniegšanā. Kā papildus materiāls izmantotas publikācijas no “Lauku Avīzes” un 1999. gada laikraksta “Diena” pielikuma “Sestdiena”, kur rubrikā “XX gadsimts – Latvija” apskatīti Latvijas valstiskuma veidošanās aspekti, kas nekādā ziņā nav saraujami ar Latvijas valsts teritoriāli tiesisko nostiprināšanu.
Par Latvijas valsts idejas pamatdokumentu jāuzskata Miķeļa Valtera programmatiskais raksts, kas iespiests Šveices latviešu pagrīdes organizācijas, ko dēvēja par “savienībniekiem”, laikrakstā “Proletārietis”. 1903. gada 11. Nr. parādījās raksts, kura virsraksts jau iezīmēja radikālo domu: “Patvaldību nost, Krieviju nost!” 1905. gada kongresā, kas notika 29. un 30. decembrī, kad Latvija joprojām atradās ierauta revolūcijas nemieros, “Savienība” pieņēma programmu, kurā teikts: “Visa latviešu apdzīvotā zeme – Kurzeme, Dienvidu Vidzeme un Infantija – apvienojama vienā pašvaldības apgabalā – Latvijā, ar pilnvarīgām pašnoteikšanās tiesībām visā šī apgabala iekšējā dzīvē.”