Tiesību mācību vēsture domāta visiem publisko tiesību studentiem, kuri vēlās gūt informāciju par tiesībām un to funkcijām valstī un sabiedrībā. Studiju iesācēji tiek ievadīti tiesību un tiesību zinātnes pamatjēdzienos un var iepazīties ar filozofisko pieeju pamattiesību jautājumiem. Studenti, kuriem jau ir tiesību dogmatiskās zināšanas un pirmā pieredze kāzusu risināšanā, var apgūt juridiskā darba zinātniski un metodiski teorētiskos pamatus un mācīties saprast tiesībprakstisko un tiesībfilozofisko pieeju saspēli. 1
Priekšzināšanas par „tiesībām” un „taisnīgumu”, pieder pie jurisprudences studiju zinātniskajām prasībām., reizē tās pieder arī pie kvalifikācijas praktiskajā juridiskajā darbā. Šīs kvalifikācijas nozīme mūsdienās pieaug divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mūsu laikmets, vispārīgi runājot, ir nonācis izpratnes krīzē. Otrkārt, juristiem aizvien vairāk izvirzās jauni uzdevumi un viņi nonāk jaunu normu kalnu priekšā. Gan viens gan otrs prasa spēju garīgi orientēties, atskatoties uz mūsu tiesību ilglaicīgi aktuālajām idejām, garīgajiem pamatiem un sabiedriskajiem nosacījumiem. Tā ir bāze tam garīgi patstāvīgajam un apzināti atbildīgajam darbam, kāds tiek gaidīts no jurista. 2
Par cik Hugo Grocijs bija dabisko tiesību piekritējs, tad šo darbu nav iespējams rakstīt un analizēt izolēti no dabiskajām tiesībām. Tādēļ pirmajā nodaļā esmu apskatījusi viņa dabisko tiesību uzskatus un to attīstības problēmas.
17. un 18.gadsimtā tautas vairums bija nospiestas nebrīvē un bija pakļautas dzimtkungiem un valstij, bet apgaismotie dabiskās skolas piekritēji, filozofi un juristi (Hugo Grocijs Holandē, Tomass Hobss, Džons Loks Anglijā, Ruso Francijā, Pufendorfs, Tomazijs un Imanuels Kants Vācijā) māca, ka cilvēkam pieder dabiskās tiesības, kas vecākas par valsti un ko valsts vara nedrīkst atņemt, nedz pārmērīgi ierobežot. Turklāt ne visas tiesības tiek nodotas suverēnam – indivīdam paliek tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu.3…
