Kā liecina "Jaunākajās Ziņās" (1931, 11. dec.) pirms "Laimes bērna" iespiešanas "Atpūtā" publicētā anotācija bez autora paraksta, bet tas, jādomā, ir Jēkabs Janševskis, kas vienīgais pirms romāna pabeigšanas varēja runāt par tā saturu, tad romānā vairāk vai mazāk būs rādīta tieši hercoga Ernsta Johana Bīrona (1690-1772) savdabīgā personība un viņa valdīšanas laiks, kas, pēc anotācijas autora ieskata, "ir viens no visinteresantākajiem Kurzemes pagātnē, tāpat kā pats Bīrons - viena no visievērojamakām personām visā Krievijas vēsturē". Tālāk anotācijā pasvītrota Bīrona izcelšanās no latviešiem (tēvatēvs - Kurzernes zemnieks, kas no laukiem aizgājis uz Jelgavu un iekluvis hercoga zirgu puišos), uzsvērtas viņa attiecības ar hercoga atraitni Annu, kas vēlāk kļuva par Krievijas ķeizarieni, un ar muižniecību pirms un pēc Annas nākšanas pie varas, kā arī pieminēts vina reģenta laiks, kad Bīrona draudzību un labvēlību meldēja visu Eiropas lielvalstu valdnieki ar saviem diplomātiem un politiķiem. Romāns tēlotu, kā Bīrons nācis pie tādas varas, kā izturējies pret muižniekiem, kādā patriarhālā greznībā muižnieki dzīvojuši, turklāt savureiz daži bijuši pakļauti arī visvarenā hercoga untumainajām iedomām. [1]
Otra līnija, pēc anotācijas spriežot, būtu saistīta ar to, "kā šinī laikā klājās zemniekiem un kā tie nesa savu jūgu, tomēr nenokārdami bezcerībā galvas un neizsamizdami, bet prazdami tikt arī šādiem laikiem pāri, uzturot lntviešu tautas garu dzīvu, spirgtu un veselu". [1]
Abas iecerētās galvenās līnijas - Bīrona personība un latviešu zemnieku dzīves apstākļi - Kārļa Janševska tēlojumā atvirzījušās otrajā plānā. Acīmredzot viņa rīcībā nebija ne to vēsturisko materiālu, ne zināšanu par pagātnes notikumiem, kas tik bagātīgi bija pieejami tēvam, romānu iecerot. [1]…
