Itālija

Arheoloģiskajos izrakumos atklātās cilvēku apmetnes Itālijas pussalā attiecināmas uz Paleolītu, t.i., apmēram, pirms 200 tūkstošiem gadu. Ap VIII-VII gs. p.m.ē. Itālijas pussalas austrumu un dienvidu daļā, kā arī Sicīlijā lielā skaitā sāka parādīties grieķu apmetnes. Apmēram šajā laikā sāka veidoties arī Roma. Romieši šīs grieķu biezi apdzīvotās vietas bija iesaukuši par Lielo Grieķiju (Magna Graecia).
Senās Romas laikā Itālijas pussalu sāka dēvēt par Itāliju, lai gan šī vārda izcelsme ir visai neskaidra. Sākotnēji tā apzīmēja tikai pussalas dienvidu daļu. Tikai pēc tam, kad romieši bija pakļāvuši visu Itālijas pussalu, šo jēdzienu arī sāka attiecināt uz visu pussalas teritoriju.
Pēc Romas impērijas sabrukuma Itālijas pussalā viena pēc otras iebruka dažādas klejotāju ciltis - pārsvarā ģermāņi. Arī vēlākās Eiropas un Āzijas karalistes - Bizantija, karolingi, Svētā Romas impērija, vairāku gadsimtu laikā mēģināja pakļaut to savai kontrolei (jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopā). Taču vēl XVIII gs. sākumā par kontroli cīnījās dažādi iekšējie un ārējie politiskie spēki - Savoja, Austrijas Habsburgi un Toskānas hercogiste. Papildus tiem 1738. gadā vēl pievienojās Burbonu karaļnama valdījumi Neapolē.
Itālijas apvienošanās izdevās tikai XIX gs. 1831. gadā Džuzepe Madzīni emigrācijā dibināja kustību ‘’Jaunā Itālija’’. 1848. gadā gandrīz visās Apenīnu pussalas valstīs sākas revolūcijas, Ziemeļitālijā tā vērsta pret Austriju, Dienviditālijā - pret Spāniju u.c.. 1849. gadā Austrijas un Francijas armijas gan likvidē dumpjus, taču tikai uz brīdi. 1860. gadā, izmantojot to, ka gadu iepriekš Francija sakāvusi Ziemeļitālijā Austriju, uzliesmoja jauna sacelšanās, kurā lielu lomu spēlēja Džuzepes Garibaldi vienības. 1861. gadā par Itālijas karali kronējās Sardīnijas karalis Viktors Emanuels II. Visa Itālija nu bija apvienota, izņemot Romu un Venēciju.
Laika posmā no 1865. līdz 1871. gadam Itālijas galvaspilsēta bija Florence.…