INTELIĢENCE
Inteliģence, tā ir sociāla intelektuāļu grupa ar patvaļīgas gribas atbildību par nākotnes labklājības nodrošināšanu un nācijas attīstību. Šim terminam ir poļu un krievu izcelsme, kas radusies deviņpadsmitajā gadsimta vidū un ir līdzīga vārdam kasta tajā ziņā, ka daži sociologi to uzskata par pielietojamu tikai noteiktai vietai un laikam, bet citi – ar daudz plašāku nozīmi. Inteliģence izglītotu personību kopums ar īpašas lomas apziņu nacionālā sabiedrībā vai kultūras sfērā, kas sniedzas pāri valsts robežām. [ 4 ] Inteliģence - attīstītas garīgās, intelektuālās spējas, vispusīgas zināšanas, augsta uzvedības kultūra. [ 1 ]
Inteliģence ir cilvēku kopums, kopskaits, kurš ir aizņemts ar intelektuālu prāta darbību. Sociāla cilvēku grupa, kuri ir profesionāli aizņemti ar kvalificētu prāta, (intelektuālo) darbību un, kuriem ir šī darba veikšanai speciālā izglītība. Atkarībā no izpildāmām sociālām funkcijām un izglītības tipa izšķir: intelektuāli zinātniski tehnisko, inženiertehnisko, humanitāro, medicīnas, kara, māksliniecisko, pedagoģisko utt. Tas ir cilvēku kopums ar augstāko izglītību. Tā ir sociāla grupa, kura apvieno savā sastāvā, māksliniecisku, universitātes mediaelitu un ievērojamus pārējās tradicionāls humanitārs specialitātes pārstāvjus. No teorijas klašu fragmentācijas skata punkta inteliģence ir svarīgs mūsdienu augstākās klases komponents. Inteliģences atšķirība no citiem saviem mūsdienu augstās klases “biedriem” ir tā, ka tie nenopelna regulāru algu un tai piemīt īpašs dzīves stils. [ 6 ]
Rietumu kultūrā vispār netiek runāts par inteliģenci kā īpašu sabiedrības grupu, jo kādas cilvēku grupas raksturošanai pilnīgi pietiek ar citiem jēdzieniem: intelektuālis, kultūras cilvēks, akadēmiski izglītots, garīgā darba darītājs, mākslinieks un tamlīdzīgi. Mums pierastā izpratne par inteliģenci aizgūta no krievu sabiedrības, kur šim jēdzienam ir dziļas saknes jau kopš dzimtbūšanas laikiem. Tradicionālais krievu “mužiks” vai rūpnīcas melnstrādnieks, būdams pusanalfabēts, pret inteliģenci kā “briļļainiem baltrocīšiem” allaž izturējies ar neslēptu nicinājumu, kamēr Rietumu kultūrā garīga darba darītāji uzskatīti par jaunekļu dzīves sapni. Trīsdesmitajos gados Staļins, teoretizēdams par konstitūcijas projektu, sev raksturīgā manierē tautai izskaidroja, ka sociālismā sabiedrība sastāv no strādnieku šķiras, darba zemniecības un inteliģences kā starpslāņa.
…
