Enerģētiskie resursi un politiski ekonomiskie vides konflikti pasaulē

Lielākā daļa lokālu un pasaules konfliktu strīdus ābols ir zeme, tātad teritorija, kas ir resurss dzīvošanai, runājot arī par separātitu cīņam par savu neatkarību, to var uzskatīt par centieniem iegūt resusus savas tautas, etniskās grupas u.c. īpašumā, citiem vārdiem ruājot būt neatkarīgiem no hegemoninijas varas resursu pārvaldes, to varētu attiecināt uz basku, kurdu, Piedņestras iedzīvotāju u.c. centieniem un neatkarīgu teritoriju.
Mūsuprāt, pat karus, kuru pamatā ir reliģija var uzskatīt par resusru kariem, piemēram, Krusta kari Viduslaikos, kā arī mūsdienās plāši afišēt kari starp šiītiem un sunnītiem ir cīņa par dominējošo reliģiju vai tās plūsmu, kā pamatā ir centieni palielināt reliģiskās kustības cilvēkresursus. Uzskatāms piemērs tam ir dažādu jauno reliģisko kustību darbība, kas aktīvi darbojas jaunu sakotāju piesaistīšanā ir sava veida resursu daudzkāršošana, jo cilvēks ir resurs ne vien kā personība, bet kā pasarpināts instruments varai, darbam, tātad- naudai.
Arī mūsdienās ir aktuāli konflikti par teritorijas sadalījumu Rietumsahārā, Piedņestrā, Kašimirā, Tibetā un neskaitāmās citās teritorijās, bet ievērojami ir pieaudzis enerģētikas resursu konfliktu skaits, pārsvarā tas attiecināms uz naftu, gāzi, olgēm, bet, piemēram, arīdās teritorijās vairāk aktuāli ir konflikti, kas saistīti ar ūdens resursu sadalījumu. Ņemot vērā masu mēdiju radīto ažiotāžu par teju vai izsmeltiem dabas resursiem, par paredzamo Pasaules iedzīvotāju piespiedu askēzi un ekonomisko regresu, ir radītas dažviet nepamatotas bažas, jo kā liecina objektīvi avoti, resursu ir pietiekoši daudz, tomēr to sadalījums nav vienmērīgs, tā kā atliek tos efektīvi apsaimniekot un racionāli izmantot, kas nebūt nav viegli šādā patērātājsabiedrības ērā.