Leģendas un vēsturiskas ziņas
Par ceriņu rašanos grieķu leģenda stāsta sekojošo. Pavasaris, sajaucot saules starus ar varavīksni, meta tos zemē. Tur, kur nokrita stari, uzziedēja dzelteni, oranži, sarkani ziedi. Pavasaris gāja no dienvidiem uz ziemeļiem, izšķērdīgi sēdams krāsainos saules starus. Kad tas nonāca ziemeļos, bija palikuši tikai violetie un zilie stari. No tiem arī uzziedēja ceriņi.
Domājams, ka ceriņi savu nosaukumu ieguvuši no grieķu vārda syringos vai syrinx, kas tulkojumā nozīmē stabule vai caurule. Tas tāpēc, ka gani no ceriņu koksnes grieza stabules un pīpes.
Leģenda stāsta, ka ceriņi nosaukti nimfas Siringas vārdā. Mežu un pļavu valdnieks Pāns bija iemīlējies nimfā Siringā. Pāns bija atbaidošs pēc izskata – ar āža kājām un ragiem, maigā nimfa bēga no viņa. Nevarēdama no Pāna izbēgt, nimfa lūdza palīdzību dieviem. Tie pārvērta nimfu par ziedošu krūmu. Ģints nosaukums latīņu valodā ir Syringa. No tā cēlies arī ceriņu apzīmējums krievu valodā - «сирень». Rietumeiropā un Amerikā ceriņus plašāk pazīst ar vārdu «Lilac», kas radīts austrumos un tulkojumā nozīmē violets. No šī vārda cēlies tagadējais vārds lillā, kas bieži apzīmē ceriņu krāsu. Lieto arī jēdzienu «ceriņkrāsa».
Pirmās ceriņu sēklas Eiropā no Konstantinopoles ieveda 1563. gadā Austrijas sūtnis. Būdams Turcijas galvaspilsētā, viņš pievērsa uzmanību krāšņiem dekoratīviem krūmiem pilsētas apstādījumos, kurus turki sauca par «Lilac». Šī krūma sēklas sūtnis atveda uz Vīni un iesēja savā dārzā. 1589. gadā iesētie ceriņi uzziedēja. Toreiz tos sauca par «turku irbenēm». No Vīnes ceriņi ātri izplatījās uz citām pilsētām Eiropas vidus un dienvidu apgabalos.
Sākumā botāniķi uzskatīja, ka ceriņu dzimtene ir Irāna, no kurienes ceriņi izplatīti Turcijā un pēc tam Eiropā. Taču šis pieņēmums izrādījās nepareizs. 1828. gadā zinātnieki noskaidroja, ka parastā ceriņa dzimtene ir Transilvānijas Alpi Dienvidslāvijā, Bulgārijā un Rumānijā. Šeit savvaļā ceriņi sastopami grūti pieejamās stāvās, kaļķainās kalnu nogāzēs un klinšu pārkarēs. Sarežģītā nokļūšana kalnainos apstākļos un ilgstošais turku jūgs Balkānos kavēja noskaidrot ceriņu dzimteni. Tā ir Balkānu-Karpatu rajonā. No šejienes arī ir izplatījies parastais ceriņš. Šajā rajonā savvaļā aug vēl Ungārijas ceriņš. Vēlāk ir atrastas vēl divas ceriņu dabiskās augšanas vietas, starp kurām attālums ir tūkstošiem kilometru.
Austrumāzijas rajons ir vislielākais. Atrastas 28 ceriņu sugas. Visvairāk Ķīnā. Šī apvidus centrs ir Ķīnas kalnainās rietumprovinces Huanši, Sišuana, Junnana. Austrumāzijas rajonā atrodama savdabīga vēli ziedošu ceriņu grupa (lingustrīnu apakšģints), kas stipri atšķiras no citām ceriņu sugām. Kā pēc morfoloģiskām, tā arī pēc bioloģiskām īpašībām šie ceriņi vairāk atgādina kokus nekā krūmus. Arī ziedi šiem ceriņiem līdzīgāki lingustru ziediem. Tie ir Amūras, Pekinas, Japānas un Fori ceriņi. Sastopami Ziemeļķīnā, Japānā, Amūras lejtecē.
…
