20.gs. 90.-to gadu sākumā Latvijā radās jauna sociālā un ekonomiska problēma – bezdarbs. Līdz 1990.gadam iedzīvotāju nodarbinātība valstī bija viena no augstākajām pasaulē. To lielā mērā var izskaidrot ar ilgstošo ekstensīvo tautsaimniecības attīstību, īstenojot pilnīgas nodarbinātības principu, kas, no vienas puses, ļāva novērst bezdarbu, bet, no otras puses, noteica zemu darba ražīgumu. 20.gs. 90.-to gadu sākumā uzsāktās ekonomiskās reformas, lai tautsaimniecību pārorientētu uz tirgus attiecībām, ietekmēja arī darba tirgu. 1992. gada 15. janvārī stājās spēkā likums “Par nodarbinātību”, un tad arī tika uzsākta bezdarbnieku reģistrācija. Reģistrētais bezdarba līmenis no 2,3 % reģistrācijas pirmajā gadā jau bija pieaudzis līdz 9,3% (1999.gada rudens dati).
Pētījuma problēmas:
Jāatzīmē, ka darbs ir viena no visnozīmīgākajām cilvēka aktivitātēm. Parasti tas ir galvenais līdzekļu iegūšanas avots, bet ne tikai piedalīšanās profesionālajā dzīvē izveido pamatu arī turpmākajām mācībām, radošai domāšanai, pašrealizācijai un sociālajiem kontaktiem. Darbs un sociālā vide indivīdam dod iespēju attīstīt savu personību, tāpēc darba zaudēšana var radīt ne tikai dzīves apstākļu pasliktināšanos, bet arī citas nopietnas sociālās sekas. Pēckara periodā pirmie bezdarbnieki oficiāli tika reģistrēti tikai 1992. gada janvāra vidū.…