Baltijas jūras vide un tās tiesiskais regulējums

Dabas vides aizsardzībā mūsu dienās ir visas pasaules problēma, kuras risināšanā piedalās valstis gan ar savu nacionālo likumdošanu, gan arī slēdzot starptautiskus līgumus par sadarbību to vides aizsardzības problēmu risināšanā, kur nepieciešami attiecīgā reģiona valstu kopējie spēki un līdzekļi.1
Kopš seniem laikiem ūdenim ir centrālā loma cilvēces civilizācijā, un atbilstoši tam, ūdens lietošanas regulējums ir bijis nepieciešams valstiskā līmenī.
Ūdeņi ir vecākais dabas resursu tiesību priekšmets.
Samērā plaši ūdens objektus (upes, ezerus, jūras, kanālus u.c.) izmanto ūdens transportā.
Aizvien biežāk masu medijos izskan informācija, ka cilvēku darbības rezultātā piesārņotība Baltijas jūrā ir ievērojami pieaugusi un jūrai ir kļuvusi par vienu no piesārņotākajām jūrām pasaulē.
Tā kā viens no galvenajiem jūras vides piesārņošanas avotiem ir jūras transports un Latvijā ir pietiekami daudz ostu, kas nodrošina jūras transporta aktivitāti, kā arī trīs lielāko ostu (Rīga, Ventspils, Liepāja) kravu apgrozījums ik gadu mērāms miljonos tonnu, un tas atstāj arī zināmas sekas uz Baltijas jūras vidi, autore savā darbā noskaidro, ar ko un kāpēc jūras vide tiek piesārņota.
Referāta darba mērķis ir izpētīt jūras kā koplietošanas ūdensceļa galvenos apdraudējuma veidus, noskaidrot radītās sekas un to novēršanas iespējas, kā arī sniegt informāciju par reģionālo un starptautisko sadarbību, projektiem, saistošajiem normatīvajiem aktiem, lai novērstu jūras vides piesārņošanu un veicinātu tās saglabāšanu.
Tā kā autores darba vieta ir saistīta ar to, lai tiktu nodrošināta kuģošanas drošība ostā, kā arī Ventspils ostā lielu kravu apgrozījuma daļu nosaka naftas produktu plūsma, autore savā darbā sniegs ieskatu kā Ventspils ostā tiek nodrošināta vides drošība un aizsardzība.