Vai askēzes formas veicina teorētiskās darbības intensitāti viduslaikos?

Pats vārds “askēze” asociējas un raksturojas ar kāpšanu uz augstākiem mērķiem, kas neizbēgami iet kopā ar upuriem un atteikšanos. Jo patiešām, lai būtu vieglāk iet, ceļā vajag paņemt tikai to, kas ir pats nepieciešamākais; lai sasniegtu nostādītos mērķus ir nepieciešams būt gatavam satikties seju pret seju ar jebkurām grūtībām un pārvarēt visus šķēršļus. Viss liekais tikai traucēs realizēt mērķus, bet sagatavotība un treniņš būs veicinoši mērķu sasniegšanai. Lai kļūtu par patiesiem Kristus mācekļiem, vajag atteikties no sevis, katru dienu ņemt savu krustu un sekot Viņam (Cf. Lūk. 9:23 „Un Viņš sacīja uz visiem: "Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.”). Šī ir stāva svētuma taka, pa kuru katrs kristītais ir aicināts iet. Askēze raksturīga atteikšanās no kaut kā, lai kaut ko gūtu. Katrā gadījumā mums jāatsakās no rakstura vājībām, jo tās traucē garīgi pilnveidoties. Pareizi vecot askēzi, mūks vairo sevī garīgo enerģiju, attīsta saprātu un izturību, lai sasniegtu izvēlēto mērķi.…