Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka
6,49 € Ielikt grozā
Gribi lētāk?
Identifikators:609327
 
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 25.01.2006.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

1.jaut. Aristoteļa uzskati par tiesībām, taisnības un tikumības problēma:
Aristotelis tika uzskatīts par izcilāko sengrieķu filozofu. 17 g vecumā Aristot. devās mācīties uz vienu no ievērojamākajiem grieķu kultūras centriem Atēnām. Atēnās tajā laikā darbojās Platona Akadēmija. Aristotelis pievienojās Platona Akadēmijas klausītāju pulkam kā skolnieks, bet vēlāk kā skolotājs tajā pavadīja 20 gadus. Aristotelis Atēnas nodibināja savu skolu, kuru sāka dēvēt par Likeju. Likejs tika rūpīgi iekārtots, tajā atradās plaša bibliotēka, svētnīca, altāris un daudzas citas telpas. Skolā tika ievērota stingra kārtība. Likejā Aristotelis strādāja un mācījās vairāk nekā divpadsmit gadus. Kā liecina Aristoteļa dzīve un teorētiskā darbība, filozofiju viņš uzskatīja par iegūstamu (nevis iedzimtu) zināšanu kopumu. Aristotelis lika apjaust, ka izziņa un zināšanu ieguve ir bauda. Aristotelis esot rakstījis arī Platona sacerējumiem stila ziņā līdzīgus literāri izstrādātus dialogus, bet no tiem ir saglabājušies tikai daži fragmenti. taču vienā aspektā Aristotelis nepārprotami atšķiras no Platona – zinātniskās loģikas un metodoloģijas maksimālas detalizācijas un izvērsuma nozīmē. Viņā darbības patoss filozofijā ir nosaukšana, jaunu kategoriju radīšana, sengrieķu domāšanas sakārtošana. Aristotelis uzskatīja, ka politika ir zinātne par praksi, par to, ka cilvēkam un valstij ir augstākais labums, kura pilnīgs piepildījums sniedz svētlaimi. Tikai svētlaimei piemīt pašpietiekamības (autarķijas) kvalitāte, un tā vienmēr ir mērķis, bet nekad nav līdzeklis. Politiskā taisnīguma īstenošanās ir iespējama tikai starp brīviem un vienlīdzīgiem cilvēkiem, kas pieder vienai kopībai (barbari nav spējīgi uz dzīvi valstī). Valsts, māca Aristotelis, līdzīga dzīvam organismam, tā ir dabiskās attīstības produkts. Cilvēks savā būtībā ir politiska būtne, un valstī noslēdzas cilvēka politiskā dabas ģenēze. Politiskā vara izriet no brīvības un vienlīdzības attiecībām. Valsts, akcentē Aristotelis, ir primāra par indivīdu, jo valstī 1) īstenojas augstākais cilvēka dabas mērķis; 2) tikai valsts ietvaros indivīds, saime ir politiskā organisma dzīvi, funkcionējoši elementi. Valsts ir veselums, kas sastāv no elementiem, kuriem ir sava vieta kopīgā valsts struktūrā (pārāk liela centralizācija iznīcina valsti). Aristotelis aizstāv privātīpašumu un saimes tiesības, šo institūtu specifiku attiecībā pret valsti. Viņš uzskata, ka ļaunums ir cilvēka tikumiskās sabojātības rezultāts.
Aristotelis norāda, ka valsts formas ir dažādas un katra no tām atbilst sava pilsoņa definīcijai. Viņš atšķir pareizas un nepareizas valsts formas: trim pareizajām – monarhijai, aristokrātijai un polītijai – atbilst trīs nepareizās – tirānija, oligarhija un demokrātija. Monarhija balstās uz paša monarha augstām īpašībām, kas paceļ viņu pāri visiem un ir pati dievišķākā no visām formām, taču reālajā dzīvē tā sastopama ļoti reti. Aristoktrātijā valda tikumiskā ziņā labākie cilvēki. Polītijā kā pašā labākajā no valsts formām valda vairākums kopīga labuma vārdā. Pati sliktākā no valsts formām ir tirānija. Oligarhija, kur valda bagātie, un demokrātija, kur pārsvarā ir nabadzīgie, ir novirze no polītijas. Var pastāvēt piecas demokrātijas formas. Piektajā demokrātijas formā augstākā vara pieder nevis likumam, bet dēmosam. Tur liela loma ir demagogiem. Dēmos pats kļūst par despotu un darbojas tirāniski. Dēmosu vada demagogi, un maģistrātu loma reducēta līdz nullei.
Labākā valsts forma ir polītija, kas savieno sevī oligarhijas un demokrātijas labākās īpašības un ir brīva no to galējībām. Pati tā ieņem “vidējo stāvokli”, kas vienlaicīgi ir arī augstākais. Taču polītija praksē grūti sasniedzama. Aristotelis norāda, ka pilsoņu audzināšana ir valsts, nevis personiskās iniciatīvas lieta. Katrs pilsonis – daļiņa no valsts un “visi pilsoņi pieder valstij”. Augstāko varu valstī iemieso likums, nevis cilvēks. Likums ir brīvs no cilvēka afektiem un ir definējams kā “valdošs prāts”. Likumu uzdevums – reglamentēt visas cilvēka dzīves sfēras (gan sabiedrisko, gan politisko, gan privāto), turklāt “tas, ko likums nepavēl, tas to aizliedz”. Likumam ir piespiedu spēks, un cilvēkam tam jāpakļaujas.
Aristotelis uzskatīja, ka likumi ir nepilnīgi, ir jābūt kaut kam, kas veido pamatu. Tāpēc ir dabiskie, vispārējie principi, kas ir kā pamats rakstītajiem likumiem. likuma nepilnība (netiešā) – likumdevēja kļūda. Likuma nepilnība (tiešā) – ja likuma normas nevar attiecināt uz konkrēto kāzusu, rodas likuma robs. Dabiskos likumus Aristotelis definē kā taisnību. Dabiskās tiesības ir jāpiemēro tad, kad likumā ir nepilnība. Likums var radīt tikai tādi cilvēki, kas ir garīgi brīvi, nav ikdienas darbu apgrūtināti, garīgi spējīgi radīt. Valstī jābūt cilvēkiem, kas dara citus darbus: apsargā valsti un dara citus darbus. Likumus Aristotelis iedalīja rakstītajos un dabiskajos (vispārējos).


Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −7,98 €
Materiālu komplekts Nr. 1200823
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Atlants

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties