Jau sengrieķu filozofi pievērsa uzmanību tam, ka cilvēka dzīvi nosaka noteiktas orientācijas- viņš parasti dod priekšroku patīkamajam, grib sasniegt baudu, iegūt zināšanas, labklājību, tāpēc cenšas izvairīties no visa nepatīkamā un traucējošā. Cilvēku tieksmes, protams, ir dažādas. Viens vairāk tiecas uz zināšanām, cits rauš bagātību u.t.t Tas, uz ko cilvēks tiecas un kam izvēles situācijā dod priekšroku, viņam ir vērtība. Vērtības ir ļoti sarežģīts fenomens, kas ietekmē un sakārto mūsu dzīvi, sākot ar bioloģisko un beidzot ar kultūras un gara dzīves augstākajiem līmeņiem.
Mācība par vērtībām- aksioloģija - veidojās 19. gs. Beigās, kad bija iestājusies vērtību krīze un notika daudzu tradicionālo vērtību pārvērtēšana. Tagad tiek prognozēts, ka 21. gs. Vērtību jautājums var kļūt par vienu no nozīmīgākajām problēmām cilvēces izdzīvošanā. Ir uzskats, ka vērtību aplūkojums skolās pēc 10-15 gadiem var kļūt pēc nozīmes līdzvērtīgs matemātikas un dzimtās valodas mācīšanai [11, 5].
Vērtības ir cilvēku un sociālo grupu interešu, pārdzīvojumu paudējas un virzītājas uz noteiktu mērķi. Mums apkārt ir objektīvo lietu , parādību un likumu pasaule. Cilvēks negrib būt tikai objekts, lieta starp daudzām citām lietām. Jau tālā senatnē cilvēks centās apkārtējo vidi cilvēciskot, subjektivizēt, apgarot, pakļaut noteiktiem mērķiem, sameklēt visā noteiktu jēgu, salīdzināt, izteikt dažādās vērtību pakāpēs. Tādējādi cilvēks veidojas par kulturālu būtni, kas spējīga ne tikai vērot pasauli, bet arī to apjēgt, mācās atšķirt kvalitatīvu darbību no nekvalitatīvas, būtisko no parādībām, labo no ļaunā, patieso no meliem.