Patopsiholoģisko pētījumu nozīme vispārīgajā psiholoģijā

Pētījumiem patopsiholoģijā ir liela nozīme daudzos vispār teorētiskos jautājumos psiholoģijā. Apskatīsim tikai dažus no tiem.
Viens no tiem skar personīgo komponentu izziņas procesā. Ar laiku psiholoģija ir pārvarējusi tendenci skatīties uz psihi kā „psihisko funkciju” kopumu. Izziņas procesi – uztvere, atmiņa, domāšana – tika pētīti kā dažādas formas priekšmeta vai apzināta subjekta darbība. A.N. Leontjeva darbos parādīts, ka katra darbība iegūst savu raksturojumu caur motivāciju. Tātad, motivējošā (personīgā) faktora loma ir jāiekļauj raksturojot visu mūsu psihisko procesu uzbūvi. P.J. Galperins , prāta darbības etapu veidošanās teorijas pamatlicējs, pirmajā etapā iekļauj motīva veidošanos, lai atrisinātu uzdevumu. To ir grūti pierādīt eksperimentāli, vieglāk ģenētiski, kā arī, pētot dažādu formu traucējumus psihiskajā darbībā.
Uzskatāmi to parādīja E.T. Ozeirmana uztveres pataloģijas pētījums. Bija parādīts, kā dažādu motivējošo instrukciju ietekmē uztveres process darbojās kā darbība, rīcība vai operācija.
Vēl skaidrāk motivējošais komponents izpaužas domāšanas traucējumos. Psiholoģiski – eksperimentālie pētījumi pierādīja, ka dažādi motivējošās sfēras traucējumi izpaužas kā dažādas formas domāšanas traucējumi ( B.V. Zeigarniks, T.M. Gabrijals). Tātad – faktors, kas ir atbildīgs par daudzu izziņas darbību, slimajiem ir motivācijas sajaukums. Visi mūsu izziņas procesi ir personīgi motivēti.
Otrs vispār teorētiskas nozīmes jautājums ir cilvēka bioloģiskās un psiholoģiskās attīstības sakarības. Kaut arī bioloģiskās slimības īpatnības un psiholoģiskās attīstības likumsakarības pastāvīgi ietekmē patoloģisko simptomu, piemēram, patoloģiski motīvi, vajadzības, veidošanos, to nozīme ir principiāli atšķirīga.