Jēdzieni: intuitīvisms, „kultūras morfoloģija”, konvenciālisms, komplementaritāte, pragmatisms, pozitīvisms.
Lai gan XX gadsimts ir tehnikas, zinātnes un kultūras progresa laiks, kas pavērsa plašas iespējas pasaules un Visuma izzināšanai, cilvēka fantāziju piepildīšanā un tehnisko brīnumu radīšanā, cilvēce tomēr meklēja atbildes uz XX gadsimta filozofijas aktuālāko jautājumu- kāda vispār ir mūsu eksistences jēga, kādēļ mēs dzīvojam?
BERGSONA INTUITĪVISMS
Franču filozofs, intuitīvisma pamatlicējs, Anrī Bergsons (1859-1941) mācīja, ka īstens ir nevis tas, kas kustas, bet pati kustība. Lietas ir tikai kosmiskās dzīves plūduma- patiesās īstenības sastingušās un atdzisušās paliekas. Laikmetā, kad daudzi ļāvās pesimismam un dekadentismam, Bergsona filozofija šķita neparasti optimistiska. Viņš apgalvoja, ka dzīves dziņa ir neizsīkstošs enerģijas avots. Galvenais darbs „Radošā evolūcija”.
Bergsona pamatdoma balstījās uz apgalvojumu, ka dzīves jēgu un būtību var uztvert tikai ar intuīcijas palīdzību. Sevis novērošana ļauj izdarīt secinājumus, ka dzīve sastāv no pastāvīgi mainīgiem psiholoģiskajiem stāvokļiem, kas pēc noteikta laika pāriet viens otrā. Šo noteikto laika sprīdi Bergsons dēvēja par ilgstību un apgalvoja, ka tieši ilgstība veido apziņu. Cilvēka dzīve nav atsevišķas, nesaistītas epizodes, atgadījumi vai notikumi,- tie visi ir saistīt6i vienā nepārtrauktā procesā un šis kvalitatīvais laiks (ilgstība) atšķiras no mehāniskā laika, jo mehānisma laiks ir intelekta izgudrojums un tas sadala, saskalda ilgstību atsevišķos fragmentos un izjauc dzīves izpratni un uztveri tās veselumā un nepārtrauktībā. Bergsona izpratnē intelekts ir nepieciešams, lai cilvēks spētu tikt galā ar materiālajām jeb telpiskajām lietām, savukārt intuīcija ļauj nonākt līdz dzīves patiesībai. Tā kā intuīcija ir svarīgākais jēdziens šajā mācībā, Bergsons to nosauca par intuitīvismu.
Latvijā par ievērojamāko Bergsona ideju popularizētāju var uzskatīt Palēviču. Viņa akcentēja, ka mākslas valstībair fantāzijas tēlui, jūtas un pārdzīvojumi, atklājot lietu būtības citādi nekā zinātne, un pateicoties intuīcijai mēs gūstam „viengabalainu, sintētisku lietu aptveri”.
ŠPENGLERA „KULTŪRU MORFOLOĢIJA”
Vācu vēsturnieks un filozofs, Osvalds Špenglers izstrādāja kultūru morfoloģiju (mācība par kultūras formām). Saskaņā ar Špenglera mācību nav nekādas vienotas vispārcilvēciskas kultūras. Viņš kultūras pētījis kā savstarpēji izolētusorganismus, līdzīgi kā dzīvniekus vai augus. Tādējādi ir iespējams izšķirt ēģiptiešu, iniešu, ķīniešu, „apollonisko” (grieķu un romiešu), „faustisko” (Rietumeiropas) un vairākas citas kultūras. Gluži kā organismi, apgalvoja Špenglers, kultūras dzimst, nobriest, noveco un mirst. Novecojuša kultūra pārdzimst civilizācijā. Tās radošais spēks izsīkst, tā kļūst līdzīga bezdvēseliskam mehānismam.
Špenglera pazīstamākais darbs ir „Vakarzemes noriets”, kurā viņš raksta par Rietumeiropas kultūras norieta periodu. Rietumu kultūras uzplaukuma laiks jau sen ir pagājis, un kopš XIX gs. Ir sācies tās noriets. Špenglers uzskatīja, ka Eiropas civilizācijai ir pārāk daudz bīstamu tendenču, un tā ilgi vairs nenoturēsies. Šā perioda „faustiskai kultūrai” raksturīga strauja tehnikas attīstība.. Kas ir Eiropas vājums?- Eiropa neturpinās, tā negrib bērnus, tā noveco un pārlieku izmanto tehnoloģijas.
PUANKARĒ KONVENCIĀLISMS
Atzinums, ka prāts cilvēkam atklāj „lietas par sevi”, apšaubīja jau antīkie filozofi. …
