Demokrātija kā politiskā sistēma. Pasaules valstu politiskās sistēmas un vēlēšanu sistēmas

Rietumu civilizācijā pastāv plaša vienprātība par demokrātijas, kā politiskā režīma pārākumu par citām politiskām sistēmām. Tomēr dažādas Rietumu civilizācijas valsts, un arī citviet pasaulē, pastāv atšķirīgi institucionālie modeļi, kas tomēr var izpildīt demokrātijas minimālās prasības (tiesības uz īpašumu, izteiksmes brīvību, neierobežotu biedrošanos utml.). Vienas valstis ir izvēlējušās parlamentāro sistēmu, kur parlaments, vismaz nomināli ir politiskās varas centrs un tāpēc kļūst par politiskās sacensības galveno mērķi. Šādu modeli pieņemts dēvēt par parlamentārismu. Citas valstis nolēma ievērot barona de Monteskjē formulēto varas dalīšanas principu, paredzot kā likumdevēja, tā izpildvaras vadītāja tiešu izvēlēšanu, un tādejādi izveidojot prezidentālu sistēmu. Pēc Otrā Pasaules kara lielāku izplatību guvuši mēģinājumi veidot tādu institucionālo sistēmu, kurā būtu apvienoti abu (gan parlamentārisma, gan prezidentālisma) modeļu elementi, radot pusprezidentālismu.

Parlamentārisms.
Parlamentārisms ir parstāvnieciskās demokrātijas senāka forma, tās pamatpazīme ir tā, ka vienīga tautas vēlētā institūcija ir likumdevējs, jeb parlaments, iemieso sevī vēlētāju suverēno gribu. Tieši parlaments viedo un apstiprina valdību, kura ir atbildīga par savu darbību parlamentam, ja parlaments nobalso par neuzticības izteikšanu, tad valdībai ir jāatkāpjas.