Dejas terapija ir psihoterapijas veids, kurā izmanto kustību, lai sekmētu individualitātes kognitīvo, emocionālo un psihisko attīstību. Dejas terapeiti strādā ar cilvēkiem, kam ir dažāda veida emocionālās problēmas, garīgie traucējumi un dzīvībai bīstamas saslimšanas. Viņi strādā psihiatriskajās slimnīcās, dienas aprūpes centros, cietumos, speciālajās skolās un privātajā praksē. Viņi strādā ar visa vecuma cilvēkiem gan grupu, gan individuālajā terapijā. Daži saista savu darbību arī ar zinātniskajiem pētījumiem.
Dejas terapeiti pūlas palīdzēt cilvēkiem attīstīt saskarsmes iemaņas, pozitīvu paštēlu un emocionālo stabilitāti.
Dejas terapijas kā profesijas aizsākumi meklējami 1940ajos gados Marianas Čeisas (Marian Chase) darbā. Moderno deju dejotāja pēc savas karjeras izbeigšanas ar Denishawn Dance Company 1930.gadā sāka pasniegt dejošanu. Savās nodarbībās viņa atklāja, ka daži no viņas studentiem bija vairāk ieinteresēti emocijās, ko viņi izteica ar deju (vientulība, kautrība, bailes utt.) nekā mehāniskās kustības. Viņa sāka viņus iedrošināt brīvāk sevi izteikt kustībā, nevis sekot tehnikai.
Ar laiku ārsti sāka pie viņas sūtīt pacientus. To starpā bija antisociāli bērni, cilvēki ar kustību traucējumiem un psihiskām saslimšanām. Čeisa bija pirmā dejas terapeite, kas ieguva oficiālu darba vietu. Viņa strādāja ar emocionāli nemierīgiem pacientiem un centās tos tuvināt citiem caur deju. Daži no viņiem bija šizofrēniķi un citi bija izbijušas militārpersonas, kas cieta no pēctraumatiska stresa traucējumiem. Panākumi šiem pacientiem nozīmēja būt spējīgiem piedalīties ar viņu klasi kustībā ritmiskas mūzikas pavadībā. “Šī vienlaicīgā ritmiskā kustība ar citiem ļāva justies labi, atslābināties un labu biedriskumu,” kādu reizi sacīja Čeisa.
…
