Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka
Akcijas un īpašie piedāvājumi 2 Atvērt
14,20 € Ielikt grozā
Gribi lētāk?
Identifikators:867888
 
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 11.08.2005.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

1.Tiesību jēdziens un sistēma.
Laika gaitā tiesību jēdziens un tiesību sistēmas mainījās, jo mainījās cilvēku ekonomiskā un politiskā dzīve. Tiesības radās nodibinoties valstīm. Pašlaik valstu un tiesību teorijai izšķir vairākus tiesību jēdzienus. Viens no jēdzieniem: tiesības ir sarežģīta, daudzpusīga un svarīga sabiedriska parādība, ko jurisprudencē un filozofijā pamatoti sauc par fenomenu. Tāpat ir ļoti sens jautājums par tiesību būtību, un strīdi šajā jautājumā pastāv vēl šodien. Viens no galvenajiem tiesību rašanās faktoriem ir indivīda un sabiedrības problēma, viņu savstarpēju attiecību pareiza noregulēšana, kas ir visas sabiedrības pastāvēšanas pamats. Taču neskatoties uz zinātnieku uzskatu dažādību pasaule ir atzinusi tiesību nepieciešamību. Lai sabiedrības locekļi pielietotu un aizstāvētu savas tiesības realitātē, ir jāvadās no tā, ka jēdziens tiesības nav neizskaidrojams. Pastāv vairākas tiesību izpratnes:1.parastā izpratne par tiesībām jeb subjektīvā, kas visbiežāk saistīts ar tiesību izpratni subjektīvā nozīmē – tiesības, kas pieder konkrētam subjektam, un viņš ar tām var brīvi rīkoties citām personām neiejaucoties;2.profesionālā tiesību izpratne jeb objektīvā - objektīvā nozīmē, kā uzvedības normu kopums ko noteikusi valsts;3.doktrinālā izpratne – balstās uz tiesību sintētisko definīciju, t.i., tiesības ir konkrētā sabiedrībā atzītais taisnības un brīvības normatīvu kopums, kas regulē personu brīvās gribas cīņu un saskaņošanu viņu savstarpējā attiecībās. Pēc I.Kanta uzskatiem, tiesības ir visu to noteikumu kopums, kas viena cilvēka patvaļu saskaņo ar otra cilvēka patvaļu uz vispārīgā brīvības likuma pamata. Tā var secināt, ka cilvēka brīvība ir tas, kas prasa tiesību pastāvēšanu. Mūsdienās pastāv vairāki uzskati, ka tiesības ir brīvības esamības forma; normatīvi nostiprināta un realizēta taisnība. Savukārt Rietumu valstīs ir izplatīts uzskats, ka tiesības ir indivīda brīvā gribas izpausme.Tātad varu secināt, ka tiesības ir visiem saistoša uzvedības normu sistēma, kas izteikta likumos un citos valsts atzītos avotos, kas regulē sabiedrības un indivīdu savstarpējās attiecības un ir tiesiskās vai prettiesiskās darbības novēršanas obligāts kritērijs, kas balstās uz brīvības taisnības un vienlīdzības principu.
Tiesību sistēma ir tiesību nozaru kopsakarība, kurā izpaužas sabiedrības vispārobligāta griba. Tā arī ir objektīvi pastāvošā tiesību uzbūve, kas izpaužas vienoto tiesību iedalīšanā atsevišķās daļās, kas savstarpēji ir saistītas. Tiesību sistēmas pamat posms it tiesību norma, kas savukārt veido tiesību institūtus – dažādi bloki, kā regulatīvajā, tā arī aizsardzības sfērā. No tiesību institūtiem veidojas tiesību nozares – lielāki tiesību iedalījumi (civiltiesības, krimināltiesības, administratīvās tiesības, u.c.). Visas tiesību nozares veido tiesības kopumā, t.i., attiecīgās valsts tiesību sistēmu. No tiesību sistēmas jāatšķir jēdziens ,,tiesiskā sistēma’’, kas nozīmē konkrētās valsts tiesisko parādību kopumi, t.i., pašas tiesības, tiesiskā apziņa un tiesu prakse. Katrai valstij ir savas tiesības, taču ir iespējams, ka vienā valstī var būt divas konkrētas tiesību sistēmas. Valstī ir dažādi faktori, kas nosaka tiesību sistēmu, tiesību sistēmas sagrupē tiesību saimēs jeb vēl lielākās grupās, savukārt vairākas saimes veido tiesību lokus. Sistēmas elementi:1.tiesību normas – nedalāms sistēmas elements (sastāv no dispozīcijas, sankcijas un hipotēzes), kas tālāk sadalās institūtos;2.tiesību institūti – tiesību normu kopums, kas regulē vienveidīgas sabiedrisko attiecību grupu. Parastās institūcijas apvieno vienas tiesību nozares juridiskās normas. Sarežģītas institūcijas aptver tiesību normu kopumu, kas ir iekļautas dažādu tiesību normu sastāvā, bet kuras regulē savstarpēji saistītās radniecīgas attiecības.3.tiesību nozares – vienas un tās pašas nozares vairāku institūtu apvienošana.Tiesību sistēmas:1.publisko tiesību sistēma: konstitucionālās tiesības; administratīvās tiesības; finanšu tiesības; valsts pārvaldes process; krimināltiesības; u.c.2.privātās tiesību sistēma – civiltiesības; ģimenes tiesības; darba tiesības; zemes tiesības; starptautiskās privātās tiesības.

2.Likumi un likumpamatotie akti. Normatīvo aktu hierarhija.
Likums ir augstākās valsts varas iestādes normatīvais akts ar vislielāko juridisko spēku, tas izsaka tautas gribu un tiek izdots Satversmē noteiktā kārtībā un regulē valstī svarīgākās sabiedriskās attiecības. Likumus pieņem Saeima Plenārsēdē, to paraksta un izsludina prezidents ne ātrāk kā pēc 7 dienām un ne vēlāk kā pēc 21 dienas pēc likuma pieņemšanas. Likuma darbības sākas pēc 14 dienām pēc tā publicēšanas oficiālajā laikrakstā. Taču likumu vat pieņemt arī tauta. Terminu ,,likums’’ lieto gan plašākā nozīmē (materiālā - katrs normatīvais akts), gan šaurākā nozīmē (formālā- saprot likumdošanas institūcijas izdotie norm.akti). likums Kontinentālā Eiropas tiesību lokā ir svarīgākais tiesību avots. Likumiem ir raksturīgs:1.normatīvo aktu sistēmā tie ieņem galveno vietu;2.noteikta pieņemšanas kārtība (Saeima);3.atceļ un groza tā pati institūcija, kas pieņem (Saeima);4.piemīt vispārējs raksturs;5.neviens nevar aizbildināties ar likuma nezināšanu, jo tie tiek publicēti oficiālā laikrakstā un tā darbība sākas 14.dienā pēc tā publikācijas.Satversmes 64.pants nosaka, ka likumdošanas vara Latvijā pieder Saeimai un tautai Satvermē paredzētajā kārtībā un apmērā. Visus normatīvos aktus iedala likumos un likumpakļautos aktos. Likumi ieņem vadošo lomu normatīvo aktu sistēmā, bet likumpakļautos aktus izdod atpamatojoties uz likumiem un izpildot tos. Likumus Latvijā izdod saeima. Visiem citiem normatīviem aktiem ir jāatbilst likumiem. Likumu var atcelt un grozīt tā iestāde, kura to ir izdevusi, ar citu likumus. Likumus iedala pastāvīgo un ārkārtas (kara laikā); izšķir arī konstitucionālos – pamatlikumi, kas nosaka sabiedrisko un valsts iekārtu, valsts varas un pārvaldes iestādes, to kompetenci, pilsoņu pamattiesības un pamatpienākumus, vēlēšanu sistēmu un citus valstī svarīgus institūtus. Satversme ir ne tikai normatīvais akts ar vislielāko juridisko spēku, bet arī politisks dokuments, kas nosaka valsts organizācijas principus un mērķus, likumdošanas pamatnoteikumus, pilsoņu pamattiesības un pienākumus;parastos likumus – tā ko Saeima pieņem dažādos dzīves jautājumos, pamatojoties uz konstitucionāliem likumiem.Pamatlikumi ir konstitūcijas. Tā Latvijas pamatlikums ir 1922.gada 15.janvāra Satversme. Pamatlikumi ir juridiski, politiski un ideoloģiski dokumenti, kurā ir nostiprināti cilvēku un pilsoņu pamattiesības un pamatbrīvības, kurā ir nostiprināta valsts uzbūve, pārvaldes formas un valsts varas institūciju struktūras un darbību principi; šajā likumā nostiprināta administratīvi teritoriālā iekārta un noteikta likumdošanas kārtība, kā arī noteikta pamatlikuma pieņemšana, grozīšana un atcelšana.
Likumpakļauties normatīvie akti – tādi juridiski akti, kas satur tiesību normas un atbilst likuma prasībām:1.MK noteikumi, instrukcijas un lēmumi. Izšķir divu veidu MK noteikumu – parastie un tādi, kas pieņemti Satversmes 81.panta kārtībā (Saeima sesijas starplaikā (Pastāv deliģētā likumdošana – kad saskaņā ar Satversmes 81.panta noteikumus Mkabinets pieņem normatīvo aktu ar likuma spēku. Taču MKabinets nav tiesīgs pieņemt aktus attiecībā uz saeimas vēlēšanām, attiecībā uz valsti, uz valsts budžetu, uz nodokļiem un muitas tarifiem. 81.panta kārtībā pieņemto aktu MK triju dienu laikā pēc Saeimas sesijas sākuma jāiesniedz Saeimā uz izskatīšanu, ja Sesijas apstiprina šo aktu, tas iegūs likuma spēku) un ir neatliekama vajadzība). MK noteikumi nedrīkst būt pretrunā ar likumiem. MKabinets ir tiesīgs izdot normatīvos aktus trijos gadījumos: 1.Satversmes 81.panta kārtībā; 2.ja likums MKabinetu tam īpaši pilnvaro; 3.ja attiecīgais jautājums ar likumu nav noregulēts ministru un citu resoru vadītāju.
2.pavēles un instrukcijas; 3.vietējo pašvaldību iestāžu lēmumi. Pašvaldību domes un padomes ir deleģētas izdot vispārsaistošus noteikumus, kas attiecas uz attiecīgās pašvaldības teritoriju un uz attiecīgās pašvaldības teritorijas iedzīvotājiem (par atkritumu izvešanu, par suņu un kaķu turēšanu).
Normatīvo aktu hierarhija.Pašlaik Latvijā pastāv 4 pakāpju vispārsaistošo normatīvo aktu hierarhija:
1) Satversmes likumi (Satversme, 04.05.1990 Deklarācija par LR neatkarības atjaunošanu, 21.08.1991 konst. lik. Par LR valstisko statusu), 2) Likumi, Saeimas ratificētie starpvalstu līgumi, MK noteikumi ar likuma spēku (pieņemti Satversmes 81.p. kārtībā – valdībai izmantojot deliģētās likumdošanas tiesības);3) MK noteikumi, MK apstiprinātie starpvaldību līgumi, uz speciālas deleģēšanas pamata pieņemtie citu valsts institūciju noteikumi, 4) Pašvaldību domes (padomes) saistošie noteikumi.
Ja mēģinātu noskaidrot iekšējo normatīvo aktu vietu, tad uz hierarhijas koka stumbra tie būtu jānovieto kā dažādu līmeņu sānzari.
Kāpēc hierarhija ir vajadzīga? Kāda tai ir nozīme? Kāpēc tā pastāv?
Normatīvie akti ir sakārtoti pēc to juridiskā spēka. Juridiskais spēks norāda n.a. vietu, tās virsvadību pār zemāk stāvoša akta normām vai pakļautību augstāk stāvoša t.akta normām. Viens no tiesiskas valsts stūrakmeņiem ir tiesību vara. Tiesību varas nodrošināšanai kalpo ne tikai tiesību avoti, bet arī n.a.h., kuras pamatu veido likuma vara un vispirms konstitūcijas likuma vara. Savukārt konstitūcijas varas realizēšana ir svarīga garantija, lai netiktu pieņemti nelikumīgi un prettiesiski lēmumi. Tiesiskā valstī likuma vara ir nesaraujami saistīta ar leģitimitāti, kas faktiski izpaužas kā likuma tiesiskums jeb atbilstība satversmei. Satversmes virsvadība paredz pārējo normatīvo aktu atbilstību šim n.a. Normatīvo aktu vertikālās struktūras ietvaros notiek tiesību normu pakāpeniska konkretizācija. Līdz ar to normatīvo aktu hierarhija palīdz sakārtot 1) tiesībjaunrades un 2) tiesībrealizācijas procesu, nodrošinot likumības un tiesiskuma režīmu. Ja šī hierarhija netiek ievērota, starp normatīvo aktu normām rodas grūti novēršamas kolīzijas, kas apgrūtina pareizu to realizāciju.

3.Likuma spēks laikā un telpā.
Lai tiesību norma radītu tiesiskas sekas tai ir jābūt spēkā. Tiesību normas spēks laikā nozīmē, ka LR likumi un citi Saeimas juridiskie akti, kam ir normatīvs raksturs, visā Latvijas teritorijā stājas spēkā vienlaicīgi, t.i., 14 dienas pēc to izsludināšanas, ja pašā likumā nav noteikts citādi. Saeimā pieņemto likumu izsludina Valsts prezidents ne agrāk kā septītā dienā un ne vēlāk kā 21 dienā pēc to pieņemšanas. Ārkārtējā gadījumā V.prezidents var izsludināt liku ar raidstaciju palīdzību (TV, radio), taču parastā veidā liks tiek publicēts laikrakstā ,,Latvijas Vēstnesis’’. MK noteikumi stājas spēkā nākamā dienā pēc to publicēšanas ,,Latvijas Vēstnesī’’, ja noteikumos nav noteikts cits termiņš. Starptautiskie līgumi pēc to apstiprināšanas stājas spēkā saskaņā ar attiecīgā ST līguma noteikumiem. Pašvaldības saistošie noteikumi stājas spēkā nākamajā dienā pēc to izsludināšanas vai izlikšanas redzamā vietā.
Saskaņā ar vispārīgiem tiesību principiem normatīvais akts zaudē spēku ja:1.izbeidzas laiks uz kādu tie izdoti;2.n.a. tiek atcelts;3.stājas spēkā cits normatīvs akts ar tādu pašu vai augstāku juridisku spēku,…

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −3,20 €
Materiālu komplekts Nr. 1191074
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Atlants

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties