7. Aristotelis: “Tāpat kā veselība nodrošina laimi,tāpat to nodrošina arī gudrība.Tas,kuram gudrība piemīt un izpaužas arī kā aktivitāte , ir laimīgs”.
Vai arī tu savu laimi saisti ar gudrību? Vai varbūt savu laimi tu redzi citur? Dod argumentus savai nostājai!
Gudrību kā akadēmisku zināšanu kopumu es tieši nedefinētu kā laimi. Bet ja gudrība, kā apziņa, kā rīkoties katrā konkrētā situācijā, lai gūtu vēlamos rezultātus, tiek izmantota, tad var uz tās balstīt savu laimi. Gudrība var radīt laimi, jo tā var tuvināt mani tām sajūtām, kas man šķiet ir svarīgas laimei. Man īstenībā nepatīk, ka tik daudz cilvēku asociē “skolas” gudrību ar kaut ko, kas definē cilvēku. Atceros bieži vien no dzīves piemērus, kad kaut kāda saviesīga pasākuma vai skolā psiholoģijas nodarbībās (reiz, kad pamatskolā mūsu klasei dēļ strīdiem bija jāapmeklē psihologs kopīgi) cilvēkiem ir jāuzraksta viens fakts par mani, vai kāda laba īpašība, tad uz visām lapiņām ir “gudra”. Klasē bija ~20 skolēni un visi kā viens iepriekš nesarunājot saka “gudra”. Es noteikti tad nebiju laimīga. Es savu laimi tās vislielākajā izpausmē atrodu reti, bet es uzskatu, ka tas ir normāli un tieši šis retums ļauj mums to novērtēt un pēc tās tiekties. Laimi pie manis atnāk spontāni, kad stāvu uz skatuves un runāju dzeju, vai kad skatos zvaigžņotās debesīs. Dzīves gudrība liek justies labi (un tā ir neatņemama sastāvdaļa), taču laime slēpjas kaut kādā tādā īpašā noskaņojumā un saviļņojumā, kurš nāk neplānoti un ir beznosacījumiem. Gudrība var būt kā atbalsta “kruķis”, lai palīdzētu tev ātrāk saprast, kurā virzienā varētu laime slēpties, bet tā nav garants, un arī bez tās pavisam nejauši vari uzskriet laimei virsū un sajusties laimīgs par smieklīgi elementāru lietu, kas tev tomēr ir svarīga.
…
