Totalitārisms ir politiskais režīms, kurā visas nozīmīgākās sociālās, politiskās un ekonomiskās darbības tiek kontrolētas un ir vērstas uz valdošās grupas vēlmju apmierināšanu. Raksturīga vardarbība pret sabiedrību, masu saziņas līdzekļu cenzūra un sekošana noteiktai ideoloģijai.
Protams, ka šādā režīmā ir vieglāk valdīt kā, piemēram, demokrātijā, kad valdošajai amatpersonai ir jārēķinās ar visas sabiedrības interesēm, nevis tikai savējām, bet par vieglu es šādu valdīšanu tomēr nesauktu. Ir jābūt augstai autoritātei savu pakļauto vidū, lai spētu ilgstoši šādu režīmu uzturēt. Ir jābūt ļoti uzticamam ierēdņu aparātam, kāda piemēram PSRS laikā bija VDK (Valsts drošības komiteja) vai Luija XV laikā Francijā t.s. melnais kabinets, lai spētu izkontrolēt visas dzīves jomas pavalstniekiem un veidot tikai sev pakļautas masu organizācijas, jo cilvēkiem nepatīk dzīvot pakļautībā un nemitīgi kādam atskaitīties par to, ko viņi dara. Piemēri ir pilsoņu kari un iekšējas sacelšanas, streiki un mītiņi, kad sabiedrība cenšas paust protestu pret pastāvošo politisko iekārtu valstī, piemēram, šādas pilsoņu sacelšanās vēsturē tiek apskatītas 50tajos gados Ungārijā un 60tajos gados tā laika t.s. Čehoslovākijā, Prāgā, un 70tajos gados Polijā, kad vismaz Polijā tā bija veiksmīga, sākoties „aukstā” kara beigām un sociālisma sagrāvei. Tātad, kā jau teicu, valdniekam ir jābūt ļoti gudram un spējīgam valsts pārvaldīšanas jomā, lai spētu pakļaut pavalstniekus un uzturēt sevis ieviesto režīmu. Viegli valdīt ir tikai no tāda aspekta, ka ne ar vienu citu nav jārēķinās, nevienam nav jāatskaitās, praktiski viens cilvēks var izrīkoties ar visiem pārējiem, kā vien viņš vēlas. Es šādu valdīšanu totalitārā režīmā salīdzinātu ar mežonīga zirga apseglošanu un iejāšanu, sākumā tas pretojas, tad tiek ar varu pakļauts, līdz beigās norimst un samierinās ar savu likteni, tikai retu reizi ik pa laikam vēlreiz mēģinot nokratīt jātnieku no savas muguras.
…
