Sakarā ar Latvijas apņemšanos iestāties Eiropas Savienībā intensīvi uzsākta Latvijas tiesību sistēmas harmonizācija ar Eiropas Savienības un tās valstu tiesībām. Valstu nacionālo tiesību sistēmas lielākā vai mazākā mērā ir atšķirīgas, ko nosaka vēsturiskie, sociālekonomiskie, politiskie apstākļi, iedzīvotāju uzskati, reliģija, dzīves veids, valsts iekārta, un pārvaldes režīms, taču šādi apstākļi var būt radniecīgi konkrētam reģionam, valstu grupai.
Var spriest, ka Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā it kā nobeigs sarežģīto likumu normu un likumu saskaņošanas un transformācijas posmu. Jo, kā viens no iestāšanās noteikumiem kandidātvalstīm ir bijusi likumdošanas saskaņošanas prasība.
Dažādu tiesību sistēmu salīdzināšana ir tik pat sena, kā pati tiesību zinātne. Šodien pasaulē ikvienai valstij ir sava tiesību sistēma. Ir pat gadījumi, kad vienā valstī vienlaicīgi pastāv vairākas konkurējošas tiesību sistēmas.
Tā kā tiesības ir sarežģīta un daudzpusīga sabiedriska parādība, tiesību sistēmas īpatnības ir atkarīgas no dažādiem vēsturiskiem, politiskiem, ekonomiskiem, reliģiskiem u.c. faktoriem.
Dažādās valstīs tiek nemitīgi pieņemtas dažādas normas, tās atrodas nemitīgā mainībā. Pārāk neiedziļinoties, normu atšķirības tiešām varētu uzskatīt par galveno atšķirību starp dažādām tiesību sistēmām. Tomēr atšķirības starp dažādām tiesību sistēmām nav atkarīgas tikai no normu dažādības. Virspusēja un nepareiza pieeja būtu tiesības uztvert vienīgi kā normu kopumu. Ikvienā valsīt tiesības veido sistēmas, kas sadala normas noteiktās grupās, ietver sevī noteiktus normu radīšanas un iztulkošanas paņēmienus, tā ir saistīta ar noteiktu sociālās uzbūves koncepciju attiecīgajā valstī. Tieši šī tiesību sistēmas pastāvīgā daļa padara iespējamu un nepieciešamu tiesību teoriju un zinātni.
Kopumā ņemot, dažādu valstu tiesību sistēmas var tikt iedalītas šādās grupās:
• Romāņu-ģermāņu tiesību sistēmu grupa,
• Anglosakšu tiesību sistēmas grupa,
• Sociālistisko valstu tiesību grupa,
• Islāma tiesību sistēma,
• Indijas, Tālo Austrumu un Āfrikas tiesību sistēmas.
Romāņu-ģermāņu tiesību sistēmas grupa aptver tās valstis, kurās juridiskā zinātne ir veidojusies uz romiešu tiesību pamatiem. Attiecībā uz šo grupu priekšplānā izvirzās tiesību normas, kuras tiek uzskatītas par tādām uzvedības normām, kas atbilst taisnīguma un morāles prasībām. Šajā sistēmā juridiskās zinātnes galvenais uzdevums ir noteikt, kādām tad jābūt šim morāles normām. Mazāk šī doktrīna interesējas par pārvaldes jautājumiem un tiesību praktisko pielietojumu, atstājot to juristu-praktiķu ziņā. Mūsdienās romāņu-ģermāņu tiesību sistēmas ir atrodamas pārsvarā kontinentālajā Eiropā, taču arī Latīņamerikā un atsevišķās Āfrikas valstīs.
…
