Aprakstot jautājumu „Kā bauda raksturota humānistu uzskatos?” izmantoju Andra Rubeņa grāmatas „Renesanses un reformācijas laikmeta kultūra Eiropā”, „Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā”, „Renesanses filozofiski maģiskais reālisms”, Maijas Kūles un Riharda Kūļa grāmatu „Filosofija”, Skaidrītes Lasmanes grāmatu „Rietumeiropas ētika. No Sokrata līdz postmodernismam”, kā arī Oksanas Vilnītes, Skaidrītes Lasmanes, Tatjanas Sēmanes rakstus dažādu autoru veidotajā grāmatā „Filozofiskā doma renesanses laikmetā”.
Antropocentriskais humānistu dzīves skatījums novietoja cilvēku pasaules centrā un cilvēku par tādu arī padarīja. Valdīja uzskats, ka pasaule ir radīta cilvēkam, ka cilvēks ir pārāks par visu. Taču, liela nozīme bija arī tikumam. Cilvēkam bija iespējas pašam lemt savu likteni, taču pēc humānistu domām, kaut arī cilvēks dzīvoja zemes dzīvei, nevis gaidās par pēcnāves dzīvi, un jābauda ir zemes dzīve, ir jādzīvo pēc iespējas lielāka saskaņā pašam ar sevi, dvēseli un ķermeni, ar dabu un Dievu.
Tikums – dabas dota spēja būt krietnam, nevis iepriekšnoteikta, tāla robeža, kuru var sasniegt ar dievišķās transcendences labvēlību un žēlastību; tas nav atkarīgs ne no Fortūnas, ne arī no apstākļiem, bet iegūstams ar darbiem tādā mērā, kādā to vēlas paši cilvēki” (Lasmane, S., 1998).
Humānistu attieksmi pret baudām ļoti ietekmējis Senās Romas filozofs Seneka. Arī dažādos humānistu darbos par baudām tiek teikts, ka galvenās un svarīgākās cilvēka baudas ir gudrība, zināšanas un spēja pārvarēt dabas un sabiedrības pretestību (Rubenis, A., 1995). Tomēr kopumā tā laika sabiedrībā valdīja daudz brīvāki uzskati, jo cilvēks bija pati svētākā un cēlākā būtne visa Visumā, un šī būtne vēlējās gūt baudas.
…