Laiks ir mūsu sabiedrotais un reizēm arī ienaidnieks. Mēs dzīvojam laikā, kurš steidzas ļoti ātri un neatgriežas atpakaļ. Laiks mūs dzen pēc naudas, pēc izdzīvošanas, pēc piedzīvojumiem, bet reti, kad sanāk atstāties un vienkārši padomāt par visu, par sevi un citiem. Šajos brīžos neatliek laika paskatīties un iedziļināties, kas notiek ar mums pašiem un mūsu tuvajiem cilvēkiem. Cilvēkiem mainās vērtības, svarīguma pakāpe lietās, kā arī bieži vien nedomājam par vārdu izvēli, kurus veltam citiem. Bieži vien vārds ir spēcīgs par dūri, tas aizskar tik dziļi. Ar vārdu sākas viss....
Ar šiem dažiem skarbajiem vārdiem var sākties emocionālā vardarbība, terors gan darbā, gan skolā, gan ģimenē. Par šo vardarbības veidu sabiedrībā sākām runāt nesen, līdz šim tā netika uzskatīta par pārkāpumu. Lai gan skolās vienmēr ir bijušas iesaukas draugiem vai klasesbiedriem. Protams, tās var būt arī mīļas un jaukas, taču bieži vien tās rodas no cilvēka īpatnībām, vai kādas viņa darbības. Ar šīm iesaukām mēs dzīvojam varbūt visu mūžu, un cenšamies ar tām sadzīvot, jo cīnīties ir gandrīz neiespējami. Redzot, ka citi saukā kādu, bērns labāk nostājas aizvainotāja, nevis aizvainotā pusē, jo labāk ir būt vairākuma pusē, nekā cīnīties ar vēja dzirnavām. Neviens nekad nav iedomājies kā jūtas tas otrs, bet varbūt tieši viņam ir vajadzīga šis atbalsts un sapratne.
Protams, tagad skolās ir sociālie pedagogi, psihologi un cilvēki, pie kuriem var griezties pēc palīdzības, bet agrāk tādu nebija. Palīdzēt varbūt varam mēģināt tagadējiem skolēniem. Bet tie būs tikai mēģinājumi, liekas esam pārāk maz izglītoti šādās situācijās, jo pašiem mums pieaugušajiem ir par to vēl daudz jānoskaidro un jāmācās. Ne tikai emocionālā vardarbība ir ar iesaukām, pat ja tu domā savādāk, izskaties savādāk, tu esi potenciālais „aprunāšanas objekts”. Šādi skolēni vienaldzību neizraisa, tieši otrādi.
…
