SECINĀJUMI
1. Emocijas pauž subjekta neobjektīvo attieksmi pret to, kas notiek ar viņu un ap viņu. Emociju rašanās mehānisms ir cieši saistīts ar cilvēka vajadzībām un motīviem. Apstākļi, priekšmeti un notikumi, kas sekmē vajadzību apmierināšanu un mērķu sasniegšanu, izsauc pozitīvas emocijas: baudu, prieku, interesi, uztraukumu. Turpretī situācijas, kuras subjekts uztver kā vajadzību un mērķa realizācijas kavēkļus un šķēršļus, izsauc negatīvas emocijas un jūtas: neapmierinātību, bēdas, skumjas, bailes, uztraukumu u.c..
2. 4 - 5 gadus veciem bērniem jūtas jau tiek apzīmētas ar vārdiem: skaidri ir izteikta vēlme pēc sapratnes, uzticības, tuvības ar citiem cilvēkiem, izveidojas kopības sajūta - jēdziens „mēs”, kas sākumā bērnam nozīmē „vecāki un es pats”, vēlāk pāraug par „es un mani vienaudži”, palielinās neatkarība - bērns pats sevi nodarbina, vairs nepieprasa nepārtrauktu pieaugušo atrašanos blakus, intensīvi attīstībās iztēle, un līdz ar to parādās iztēlotās bailes. Šajā periodā intensīvi veidojas iepriekš minētās emocijas, piemēram, interese, prieks, pārsteigums, diskomforts, riebums, dusmas, bailes, kauns. Pirmsskolas vecumā bērnu emocionālā pasaule ir bagātāka un daudzveidīga. No pamata emocijām (prieks, bailes) tās pāriet uz sarežģītākām emociju gammām: prieks un dusmas. Kā arī bērni apgūst tādu sajūtu valodu kā izteikt pārdzīvojumu izpausmi ar skatienu, žestiem, ar smaidu, kustībām, balss intonāciju.
3. Tieši pirmsskolas vecumā bērns apgūst intonāciju, mīmiku, pantomīmu: tas palīdz viņam izprast cita cilvēka pārdzīvojumus un „atklāt” tos sev. Speciāli organizētās nodarbībās (piemēram, mūzikas nodarbības, pasaku lasīšana) bērni mācās izjust noteiktas jūtas. Spilgtākās pozitīvās emocijas bērns piedzīvo situācijās, kad viņš salīdzina sevi ar kādu pozitīvu literāro varoni, aktīvi tam līdzpārdzīvo.
…