Ojārs Vācietis "Krāces apiet nav laika"

Autora dzejas valoda vispār ir ļoti bagāta. Ikviens dzejolis piesātināts trāpīgām metaforām, personifikācijām , spilgtiem salīdzinājumiem un epitetiem. Šķebba sirds sienā sēž nelikumīgi un bezkaunīgi kā gomindānietis Apvienotajās Nācijās un uzvedas viai godīgi, jo siena plāna kā smēķējamais papīrs ( ‘’Pirms operācijas’’ ), priekšpilsētas migla – sabiedrotais un durvju sargs, kas guļ kā smaga plauksta – šie ir tikai daži no daudzajiem piemēriem. Lūk, vēl viens –
Visi pelni, visas dzīves liesmas,
Dzīves vērmeles un dzīves spirts
Tev ir jāizdzied, jo tās ir tavas dziesmas,
Tās ir tavas, mana dumjā sirds.
Nav šaubu, ka ikkatrā krājuma dzejolī autors patiešām ielicis visu sirdi, tāpēc tas iznācis tik aizraujošs un dzīvi apliecinošs un tāpēc daudz lasīts un tautā iemīļots. Nākošajos krājumos dažbrīd jau pavīd zināma konformisma un varas slavināšanas motīvi, par kuriem autors tiek novērtēts ar komjaunatnes prēmiju un citām valdošās varas labvēlības izpausmēm. Vēlīnajos darbos skaidri jūtama slēpta vilšanās, dzīves vērtību pārvērtēšana, skumjas, rezignācija un dziļi filosofisks skatījums uz dzīvi .Lūk ko autors raksta krājumā ‘’ Antracīts ‘’(1978. )
…