Otrais variants jeb tā saucamais maksimālais variants, kura sākotnējais nosaukums bija „Deklarācija par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu” bija pamats 4.maija „Deklarācijas galīgais variants” izstrādāšanai un pieņemšanai. Sākotnēji Deklarācijas projekts paredzēja Latvijas Republikas atjaunošanu atbilstoši 1922.gada 15.februāra LR Satversmei. Taču vēlāk šis variants tika „mīkstināts”, iekļaujot tajā punktu par pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas pilnīgai atjaunošanai, kas noslēgtos ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu.
1990.gada 4.maijā plkst. 19.15. Latvijas PSR Augstākā Padome ar 138 deputātu balsīm no 197 pieņēma Deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
Deklarācijā tika konstatēts, ka Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā, un Latvijas Republika joprojām de jure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzīst vairāk nekā 50 pasaules valstis. Līdz ar to, ievērojot Latvijas iedzīvotāju gribu un nostājoties uz brīvas, demokrātiskas un neatkarīgas Latvijas Republikas de facto atjaunošanas ceļa, Latvijas PSR AP atzina starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti par valsts tiesību normām. Tātad par prettiesisku tika atzīta PSRS un Vācijas 1939.gada 23.augusta vienošanās un no tās izrietošā 1940.gada 17.jūnija Latvijas Republikas suverēnās valsts varas likvidēšana PSRS militārās agresijas rezultātā. Deklarācijā LPSR AP pasludināja Latvijas Saeimas 1940.gada 21.jūlijā pieņemto deklarāciju „Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republikas Savienībā” par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža. Tika noteikts, ka tiek atjaunota Satversmes sapulces 1922.gada 15.februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbība visā Latvijas teritorijā.
Taču, ņemot vērā to, ka tūlītēja atteikšanās no padomju tiesībām nebija iespējama, Deklarācijā tika noteikts „līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Latvijas Republikas Satversmi, izņemot tos pantus, kuri nosaka Latvijas valsts konstitucionālo tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77.pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu.
1991.gada 21.augustā LR AP pieņēma Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kurā noteica, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922.gada Satversme. Līdz ar to par izbeigtu tika atzīts pārejas periods Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto un Latvija pilnībā atguva neatkarību.
…
