Dadaisms aizsākās Pirmā pasaules kara laikā Šveicē, kur tolaik kā bēgļi uzturējās daudzi dažadu tautību rakstnieki un mākslinieki. Aizsācēji- Hugo Balls Rihards Hīlzenbeks un Hanss Arps, kas izveidoja klubu “Kabarē Voltērs”.
Pastāv uzskats, ka vārds dada pēc sākotnējas ieceres nenozīmē pilnīgi neko nevienā pasaules valodā, tādējādi atbilstot dadaistu dzejas haotiskajam, nihilistiskajam, izaicinoši bezjēdzīgajam raksturam. Tomēr pastāv citas versijas, piemēram, ka tas nozīmē “jā, jā”, “rotaļu šūpuļzirdziņš” vai pat “govs aste”. Jo bezjēdzīgāk šis vārds skanēja, jo labāk.
Dadaismu raksturo nihilisms, apzināta iracionalitāte, ilūziju zaudējums, cinisms un pastāvošo mākslas principu noraidījums.
Mākslinieki vērsās pret cilvēces saprātu.
uzskatāms par pirmo patiešām starptautisko mākslas virzienu
Galvenais mērķis ir noliegt līdzšinējo mākslu, pat moderno, paņirgāties par to, un tas tiek darīts ļoti atšķirīgās antimākslas formās, sagraujot līdzšinējo kultūru, lai nākamās paaudzes varētu celt uz vecās drupām jaunu, nākotnes kultūru
Daudzi dadaisti atbalstīja komunismu un anarhiju.
Neuzstādīja sev par mērķi radīt jaunu mākslu, un paradoksālā veidā šeit arī rodama tās novitāte, salīdzinot ar agrākajiem strāvojumiem. …
