Viduslaiku Eiropā politiski nozīmīgāka bija garīgā, nevis laicīgā vara. Taču Jauno laiku sākumposmā situācija mainījās. Ap 1500.g. daudzās Eiropas zemēs valdnieki tiecās nostiprināt savu varu kā garīgajās, tā laicīgajās lietās.
16.gs. Anglijā, Francijā, Spānijā, Portugālē un citās zemēs jau bija izveidojušās spēcīgas centralizētas monarhijas. Arī Krievijā, Zviedrijā un Polijā-Lietuvā nostiprinājās valdnieku vara, un šīs valstis iekaroja jaunas teritorijas.
Reformāciju var uzskatīt par apvērsumu reliģijā, kas būtiski mainīja Eiropas valstis un tajās valdošo reliģisko kustību 16.gs. Reformācija likvidēja katoļu baznīcas reliģiskās izņēmuma tiesības un radās jauns kristietības virziens-protestantisms. Reformācijas laikā pieauga laicīgās varas loma un ietekme. Lielās pārmaiņas pavadīja nemieri, katoļu un protestantu savstarpējie kari un izrēķināšanās, kas prasīja daudzu cilvēku dzīvības. Reformācijas rezultātā uzlabojās izglītība, attīstījās nacionālās valodas un rakstniecība. Sabiedrība sāka vairāk rūpēties par mazturīgajiem un slimajiem. Mākslā ienāca laicīgi sižeti. Nozīmīgs kļuva katrs cilvēks-indivīds ar savām spējām un zināšanām. Radās labvēlīgi apstākļi uzņēmējdarbībai, attīstījās ražošana un tirdzniecība.
16.gs. sākumā reliģijai un baznīcai joprojām bija ļoti liela loma eiropiešu dzīvē. Pāvests un augstākie garīdznieki bija ne tikai garīgie vadītāji, bet bieži iesaistījās politikā. Katoļu baznīcas pārstāvji ieņēma ietekmīgus valsts amatus. Kara laikā pāvests, kardināli un arhibīskapi nereti bija pat armijas komandieri. Baznīca iekasēja nodokļus un par naudu pārdeva garīgo preci-grēku atlaides, mises (katoļu galvenais dievkalpojums), sveces, ceremonijas, bīskapijas un baznīcas amatus. Eiropas valstu valdnieki Bija neapmierināti ar pāvesta lielo ietekmi. …
