Tā izpaužas vispirms barības meklēšanā un aizsardzībā pret briesmām. patikas baudas un nepatikas palīdz izzināt, kas dzīvošanai ir derīgs, kas kaitīgs. Šīs patikas un nepatikas sajūtas cilvēkos tik stipri attīstās, ka tās cilvēku rīcības brīvības dēļ var arī kļūt patstāvīgas, kļūt par pašmērķi. Iespējamībā atdalīt patikas, baudas sajūtu no tās sākotnējā uzdevuma pastāv iespēja savā īpašā veidā izveidot cilvēka dabīgo tieksmju piepildījumu, tādejādi attīstot īpašu kultūru, piemēram, ēšanas kultūrā vai erotikā. No tā rodas divi individuālā utilitārisma varianti – eidemonisms un hedonisms.
Eidemonisms par ētikas mērķi izvirza individuālās laimes gūšanu, pie kam plašākā nozīmē, kas pārsniedz elementāru vajadzību apmierināšanu. To var iegūt, baudot skaistumu, gudrību, spēku brīvu rotaļu, vispār – individuālu apmierinātību ar savu un savu likteni. Hedonisms uzsvaru liek uz prieku, baudu, ko sniedz elementāru vajadzību apmierināšanu, un, proti, tā, ka par augstāko mērķi tiek likta lielākās baudas iegūšana no jebkuras rīcības.
Sociālā utilitārisma mērķis ir: „iespējami lielāka laime iespējami lielākam skaitam”. Ja atsevišķs cilvēks domā tikai par sevi, tikai par savu labumu, viņš šajā egocentrismā izolē sevi no citiem. Bet tā kā viņam piemīt dabas dota kopības izjūta, viņš pats sev kaitē ar šo izturēšanos. Ja es redzu citu ciešanas, es spontāni sajūtu līdzcietību. Bet līdzjušana ir arī ciešanas, un tāpēc tās vēršas pret manas dzīves dabīgajām interesēm. Lai aizkavētu vai ierobežotu šo līdzciešanu, manās interesēs ir – citu ciešanas mazināt.
…
