Māte literatūrā

Pasaulē nav sirsnīgākas un pašaizliedzīgākas mīlestības par mātes mīlestību, ko tā dāvā savām atvasēm dienu no dienas un nakti no nakts, dziedot tiem tik ilgi, kamēr vienmērīgā bērna elpošana miegā ieaijā arī viņu pašu. Māte bērnam ir viss – jautrākais rotaļu biedrs, labākais padomdevējs, izpalīdzīgākais skolotājs.
Māte ir dzīvības nesēja un dzīvības devēja, un, piedzimstot bērnam, viņa uzsāk savu mātes misiju; ar to daba sievietei uzticējusi savu visdziļāko noslēpumu un reizē ar to iecēlusi vislielākajā godā visu dzīvo būtņu vidū.
Māte ne tikai savus bērnus iznēsā zem sirds, bet ar mātes sirdi stājas pie katra darba. Viņas misija ir dzīvot savam bērnam, gādāt par to, lai sagatavotu viņu pilnvērtīgai dzīvei, lai izaudzinātu viņu par tādu cilvēku, kas būtu šai pasaulei vairāk vērts.
Šajā darbā es galvenokārt apskatīšu trīs dažādus darbus, kuros ļoti spilgti parādās šis mātes tēls un tas, cik lielā mērā katra no šīm mātēm pilda savu misiju.
Darbi, kuri uzrunāja mani šai tēmai ir Rūdolfa Blaumaņa „Raudupiete”, Regīnas Ezeras „Aka”, Sallijas Salminenes „Katrīna”. Šajos darbos ir ne tikai lieliski parādīti mātes misijas uzdevumi, bet arī tas, ka mātei būt nav nemaz tik grūti, grūti ir būt labai mātei.…