20.gadsimta sākuma pedagogu ieteikumi kā organizēt bērnu apmācību un salīdzinājums ar praksi

3. skolēnam jāmācās ar interesi. Pamats tai ir nevis jokošana un bilžu rādīšana, bet mērķtiecīga darbība( 1. 134.-138.lopp.)”.
Pārrunājot ar svētdienas skolas skolotāju par viņa mācīšanas metodēm es nonācu pie secinājuma, ka galvenais uzsvars tiek likts uz mīlestību pret savu pasniegto priekšmetu. Skolotājs pastāstīja, ka mācot bērnus viņš cenšas ielikt sirdi savos teikumos, tā lai bērni saprastu, ka tā nav izlikšanās vai viltus mācība. Tāpat arī viņš mēģina katru reizi pamudināt bērnus uz diskusijām un jautājumu uzdošanu, kā arī nekad necenšas bērnus piespiest kaut ko darīt ar varu. Redzot to, ka bērni garlaikojas un neklausās viņā , skolotājs cenšas iesaistīt bērnus kādā diskusijā vai rotaļā ar jautājumiem un atbildēm. Ne vienmēr stunda sanāk tāda kāda bija iecerēta sākumā, bet ir jāmāk pielāgoties esošajai situācijai un turpināt mācīt bērnus. Ne vienmēr bērni klausās un ir uzmanīgi, it sevišķi kad ārā notiek kaut kas neparasts (zibens, pērkons, krusa vai pirmais sniegs). Ja ir radusies tādā situācija un bērniem nevar sakoncentrēt uzmanību uz mācībām, tad atliek runāt par gadalaikiem un kaut vai daļu stundas novadīt paredzētai tēmai. Ir arī dienas, kad nekas nesanāk un tad ir dusmas gan uz bērniem, gan uz sevi. Visā visumā iet visādi un katru dienu rast kontaktu ar bērniem ir grūti vai pat neiespējami. Bet viņš par to nesatraucas un dara savu darbu. Zinātniskos sasniegumus viņš gan nav mēģinājis ieviest savās mācību stundās, bet viņš uzskata, ka ar darbu tiekot galā arī bez tā.
…