Tuvojoties AP 1.sesijai LTF frakcija aprīļa beigās un maija sākumā sanāca daudz biežāk, nekā tas bija iepriekš, jo bija jārisina svarīgi uzdevumi saistībā ar 1.sesijas darba kārtību, to starp neatkarības pilnveidošanu. 27.aprīļa frakcijas sēdē, kurā, lai arī pamatā norisinājās debates par to, kad pieņemt deklarāciju, tika apspriests arī AP lēmums par neatkarības atjaunošanu.
Ja marta beigās un aprīļa sākumā fronte bija gatava pieņemt neatkarības deklarāciju AP 1.sesijas sākumā, un radikāļi un vēlētāji izteica pat nepieciešamību sasaukt ātrāk sesiju par 3.maiju, tad notikumi Lietuvā aprīļa otrajā pusē, kuri ievērojami saasināja stāvokli Lietuvas Republikā, iespaidoja LTF AP deputātu frakciju, kura gatavojās atjaunot neatkarību. Iespējams, ka savu ietekmi atstāja arī 19.aprīļa Latvijas delegācijas un PSRS vadības sarunas, kuras liecināja par gaidāmajām grūtībām. Gorbačovs norādīja, ka nepakļaušanās gadījumā pret Latviju tiktu piekoptas tādas pašas sankcijas kā pret Lietuvu, ieskaitot ekonomisko blokādi, kā arī pārtrauktas jebkādas sarunas, ja 3.maijā tiktu pieņemta Neatkarības deklarācija.
4. maija AP rīta sēdē, Godmanis 131 deputāta vārdā ierosināja apspriest jautājumu par deklarāciju. Līdz ar šādu aicinājumu opozīcija aizsāka obstrukciju, kuras rezultātā ievilkās garas diskusijas par darba kārtību. Deklarācijas apspriešanu ievadīja A. Rubika runa, kurā komunisti tika aicināti uz pretdarbību Deklarācijas pieņemšanai (masu protesta demonstrācijas, politiski streiki Latvijas pilsētās, griešanās pie PSRS prezidenta ar lūgumu aizstāvēt viņu intereses).Vairākas reizes opozīcijas politiķi piesauca referendumu. Ščipcovs miera vārdā aicināja saglabāt paritāti starp Austrumiem un Rietumiem. Dīmanis un Aleksejevs norādīja, ka deklarācijas pieņemšana beigtos ar katastrofālām ekonomiskām sekām. Savukārt, neatkarības atjaunošanas piekritēji, kuri ietilpa LTF frakcijā, centās pamatot nepieciešamību atjaunot neatkarību. Pēc I. Godmaņa ierosinājuma tika nolemts balsot personāli par deklarāciju, lai deputāti apstiprinātu no tribīnes savu balsojumu, tādējādi izvairoties no nepatīkamiem pārsteigumiem, saglabājot frakcijas disciplīnu. Lai pieņemtu deklarāciju atbilstoši LPSR Konstitūcijas normām bija nepieciešamas 2/3 jeb 134 balsis. Frakcijā oficiāli bija 131 deputāts, kas varēja izraisīt nelielas bažas. Tomēr, kā norāda R. Apsītis, tad cerības tika liktas uz neatkarīgajiem deputātiem. Deklarācija tika pieņemta ar 138 balsīm vienam deputātam atturoties.
4.maija deklarācijas pieņemšana ievadīja jaunu posmu Latvijas neatkarības atjaunošanā. Ņemot vērā reālo situāciju un neatsakoties no kompromisiem, deklarācija iezīmēja turpmāk veicamos uzdevumus, lai Latvija kļūtu par neatkarīgu, demokrātisku un tiesisku valsti.
…
