PRAGMATISMS
18.gs. beigās tika nodibinātas ASV. Bija jāpaiet vēl 100 gadiem, lai amerikāņu filozofija gūtu starptautisku ievērību. 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā Hārvarda Universitātes filozofijas fakultāte tika atzīta par labāko pasaulē. Trīs tālaika amerikāņu filozofi ir pazīstami pasaulē kā amerikāņu pragmatisma pamatlicēji. Visoriģinālākais no viņiem ir Čārlzs Sānderss Pīrss, visvieglāk uztveramais – Viljams Džeimss, bet visietekmīgākais – Džons Djūijs.
ČĀRLZS SĀNDERSS PĪRSS uzskata, ka zināšanas ir darbība, kāda īpaša vajadzība, trūkums un šaubas, kas mudina izzināt un pētīt. Pirmais nozīmīgais Pīrsa darbs ir „Kā padarīt mūsu idejas saprotamas”(1878). Tajā viņš pierāda, ka, lai skaidri izprastu kādu ideju, mums jājautā sev par tās pielietošanas sekām.
Katras idejas nozīmi veido tās sekas. Ideja, kurai praksē nav pilnīgi nekādu seku, ir bezjēdzīga. Pīrsa radītais termins šai nozīmei -, viņaprāt, ir ideju nozīmes atbalstītājs. Pragmatisms par patiesu atzīst to, kas ir praktiski derīgs.
Pragmatisma idejās ir daudz oriģinalitātes. Tās noliedz apmēram divus gadsimtus valdošo viedokli par zināšanām kā bezpersoniskiem faktiem. Ignorējot zināšanu praktiskās izmantošanas nozīmi, zinātnieki bija kļuvuši par pasaules pasīviem vērotājiem. Pīrss savukārt apgalvoja, ka tas nav iespējams, jo zināšanas mēs gūstam nevis kā skatītāji, bet gan kā procesa dalībnieki. Mēs esam pasaules daļa, mēs tajā dzīvojam, tiecamies pasauli izprast, lai izdzīvotu. Zināšanas, iespējams, ir pats nozīmīgākais praktiski pielietojamais instruments, kas nodrošina mūsu eksistenci.
Zināšanu nozīmīgākā īpašība ir to izskaidrojošais spēks, tāpēc mēs paļaujamies uz tām, kamēr tās ļauj sasniegt iecerēto. Ja rodas grūtības rezultātu ieguvē, mēs cenšamies zināšanas pilnveidot vai arī aizvietot ar citām. Tas nozīmē, ka zināšanas ir nevis objektīvu patiesību kopums, bet gan mainīgs izskaidrojumu kopums. Tās pilnveidojas, nevis papildinot jau esošās zināšanas ar citām, bet gan aizstājot esošos izskaidrojumus ar labākiem. Tā izveidojās jauns skatījums uz zinātni un zināšanām, kas ar laiku nomainīja 19.gadsimtam raksturīgos uzskatus. 19.gadsimtā zinātne tika uzskatīta par noteiktu, nemaināmu zināšanu un faktu kopumu. Tas, ko varēja mainīt un labot, netika uzskatīts par zināšanām. 20.gadsimtā cilvēki nonāca pie atziņas, ka nav neapšaubāmu zināšanu. Nav daudz tādu zināšanu, kuras netiek apšaubītas vēlākos laikos.
Pīrss ir pazīstams ar to, ka viņš ir semiotikas – mācības par zīmēm un zīmju sistēmām radītājs. Pēc viņa domām, gan sajūtas, gan domas ir tikai zīmes. Tās allaž tiek interpretētas ar kādu citu zīmju palīdzību. Līdz ar to vienas zināšanas nosaka citas zināšanas, un tā bez gala. Domāšana darbojas kā pielāgošanās videi. Lai pielāgošanās kļūtu optimāla, nevajag pārāk censties visu apšaubīt, jo cilvēks izstrādā tādas reakcijas pret apkārtējo vidi, lai sekmīgi varētu izdzīvot. Nevis ideju saturs vai atbilstība realitātei (to vispār nevar noteikt) ir galvenais, bet gan sekas un rezultāts, kādu šīs idejas radīs. Domāšana tiecas pārvarēt tajā iezagušās šaubas, nemieru un sasniegt mierīgas ticības stāvokli, kas sekmē normālu dzīvi.
…
