KRUSTA KARU IDEOLOĢIJA
Vācu izplatīšanās jeb ekspansijas centienos ļoti liela nozīme bija krusta karu ideoloģijai. Tāpat kā citas tautas, arī vācieši viduslaikos bija ļoti reliģiozi. Ar šo izskaidrojama viņu spēcīgā misijas dziņa, t.i., cenšanās izplatīt savu kristīgo ticību citās, vēl nekristītās tautās. Sākumā šīs misijas darbība norisinājās tikai mierīgā kārtā: kristīgie misionāri tikai ar savu sludināšanu centās pamudināt nekristītās tautas uz ticības maiņu. Bet krusta karu laikā, kad reliģiozitāte dažās tautās bija pieaugusi līdz ticības fanātismam, izplatījās uzskats, ka misijas darbā var izlietot arī varas līdzekļu. Ja kāda tauta negribot ar labu prātu pieņemt kristīgo ticību vai arī no tās atkrītot, tad šāda tauta esot piespiežama pie kristīšanas ar varu vai arī, pretošanās gadījumā, iznīcināma „ar uguni un zobenu”. Lai šo nolūku panāktu, pret pagānu tautām esam vedami „krusta kari”.
Šāda krusta karu ideoloģija lielā mērā sekmēja vācu ekspansijas centienus Eiropas austrumu zemēs. Tā palīdzēja viņiem savākt daudz brīvprātīgos kareivjus- krustnešus, kas, reliģisku motīvu pamudināti, cīnījās ar nekristītām tautām un iekaroja viņu zemi. Krustnešu iekarotās un vācu varai pakļautās zemēs varēja nomesties uz dzīvi vācu ieceļotāji. Tā tas notika arī Latvijā. Kad tās toreizējie iedzīvotāji negribēja visi labprātīgi kristīties, pret viņiem izsludināja krusta karus. Šie krusta kari tad nu arī palīdzēja vāciešiem nostiprināt savu varu Latvijā.
KRUSTA KARI LATVIJAS TERITORIJĀ
12. gadsimts bija liela garīgā un politiskā sprieguma laikmets kristīgajā pasaulē un veidoja lielisku augsni otrajam krustu karam, kas arī šoreiz tika tēmēti uz Baltijas valstīm.
Sākumā tirgotāji izpētīja labākos ceļus un centās pakļaut tos savai kontrolei. Tirgotāju pēdās sekoja arī misionāri un krustneši.
Tā tas arī notika Latvijas teritorijā. XII gadsimtā Baltijas jūras ostās arvien biežāk iegriezās vācu tirgotāji, kas meklēja jaunas tirgus vietas un vēlējās būt noteicēji par tirdzniecības ceļiem Baltijā. Savi nodomi bija arī vācu dižciltīgajiem un katoļu baznīcai, kas tiecās pakļaut jaunas zemes, kur vākt nodevas.
Kareivīgos nodomus pastiprināja katoļu neiecietība pret citai ticībai piederošajiem, it īpaši pret pagāniem. Pēc katoļu baznīcas domām, „neticīgajiem”, kas nelikumīgi izmantoja viņu Dievam piederošo zemi, bija vai nu jākristās, vai jāmirst. Un tādas arī bija Latvijas teritorijā dzīvojošās tautas – balti, lībieši un citi, kas ziedoja it kā nesaprātīgām radībām, lapotiem kokiem, skaidriem ūdeņiem, zaļojošiem augiem un nešķīstiem gariem. Tad nu arī XII gadsimta vidu tika sludināts krusta karš pret Baltijas jūras dienvidu piekrastē dzīvojošām tautām.
