Titullapas N. Mollīns reizēm mēģinājis iespiest vairākās krāsās, kā arī variēt burtu lielumu. 1591. gadā iespiestajiem P. Oderborna sprediķiem jau pievienots iespiedkļūdu saraksts. Papīrs, liekas, ievests no ārzemēm, un uz tā visbiežāk sastopamās ūdenszīmes ir pilsētas vārti, tornis ar pusmēnesi, nerra cepure, kronis, lilija. Papīrs bijis izturīgs, jo N. Mollīna iespieddarbi labi saglabājušies vēl pēc 400 gadiem. Daži darbi drukāti uz pergamenta, piemēram, 1591. gadā iespiestais «Nolikums par aizbildņiem» {Vormūnder Ordnung). Uz iespiedēju parasti norāda rindas titullapas apakšā «Ex Officina Typographica Nicolai Mollini», bet vācu vai latviešu izdevumiem «Gedruckt in der Koniglichen Seestatt in Rīga Liefflandt bey Nicolaus Mollin» (Iespiedis Nikolauss Mollīns karaliskajā piejūras pilsētā Rīgā). Nav ziņu par grāmatu metieniem un cenu.
N. Mollīnam, protams, nebija izcilu mākslinieku titullapu noformēšanai. Titullapas barokāli ornamentētas, te arī dažādi alegoriski motīvi. Ilustrācijām visbiežāk izmantots kokgriezums. N. Mollīna izdevumos daudz dažādu ģerboņu, tostarp Rīgas.
Pirmā Rīgā iespiestā pilsētas panorāma domāta 1590. gada kalendāram. Šis pilsētas siluets atkārtojas vēl arī citās grāmatās, piemēram, P. Oderborna sprediķu izdevumā (1591). Skolai domātajā ētikas grāmatiņā (1589) «Libellus ethicus» redzama sieviete ar spoguli labajā un cirkuli kreisajā rokā, bet aizmugurē pilsētas siluets.13
Jau pēc N. Mollīna nāves 1626. gadā iznāk vācu valodā H. Samsona «Deviņi atlasīti un labi pamatoti raganu sprediķi», kur autors nešaubās par velnu un tā saukto velna kalpu esamību. No velniem visvairāk ciešot alķīmiķi, bet jāuzmanoties arī ārstiem un citiem zinību vīriem, ko apdraudot melnā maģija. Arī pārāk liela zinātkāre radot postu, un H. Samsons te min leģendāro Dr. Faustu.
Apmēram puse no visiem N. Mollīna iespieddarbiem ir sīki izdevumi lokālai vajadzībai: dažādi panegiriki, kas veltīti vācu, poļu un zviedru augstmaņiem, Rīgas rātskungiem, birģermeistariem u. tml., tāpat tā dēvētie gadījuma dzejoļi, visvairāk apsveikumi kāzās, to vien ir kādi 46. Autori samērā nenozīmīgi, lai gan formas ziņā tie rakstīti korektā latīņu valodā. Interesants tipogrāfiskā ziņā bijis Bārtolomeja Rotmaņa 1618. gadā Rīgas rātei veltītais «Laimes vēlējumu biķeris» {Glūcku'tinschungsbecher), kur vienlapē teksts izkārtots kausa formā, kuram abās pusēs iespiestas dziesmas ar notīm. Izdotas arī kapa runas un tā sauktie mierinājuma vārdi aizgājušo tuviniekiem. 1615. gadā pirmoreiz Rīgā jau augšvācu valodā iespiež garīgās dziesmas un psalmus.
Rezumējot, var teikt, N. Mollīns sāk strādāt politiski nedrošā laikā un poligrāfiski tukšā vietā, ilgi ir vienīgais privileģētais grāmatu iespiedējs, izdevējs un arī tirgotājs Rīgā. Pamazām viņš veido tipogrāfisko bāzi, kas vēlāk vēl ilgi kalpo viņa pēctečiem. Strādādams ilgstošā poļu-zviedru kara apstākļos, viņš tomēr paspēj izdot visus galvenos grāmatu tipus, no kuriem gan saglabājusies apmēram tikai puse. Savu «Carmen heroicum» pie N. Mollīna Rīgā 1594. gadā iespiež Rēveles Domskolas rektors Joahims Benkendorfs, jo Igaunijā grāmatas sāk drukāt krietni vēlāk. Lai gan N. Mollīna iespiedtehnika ir samērā trūcīga, daļa viņa produkcijas jau ir Eiropas līmenī. Viņš sekmē arī latviešu grāmatniecības tradīciju veidošanos pašā Latvijā. N. Mollīns, bez šaubām, bijis ierindas grāmatu izdevējs, ko nevar salīdzināt ne ar Plantēnu vai Elzevīru, bet viņš godprātīgi veicis tam uzticēto darbu, vairodams savas otrās dzimtenes Rīgas kultūras vērtības.14
…
