Mūsdienu sabiedrībā salīdzinoši daudz tiek runāts par sieviešu diskrimināciju un dzimumu nevienlīdzību, kas visbiežāk noved pie feminisma ideju postulēšanas. Feminisma ideju pamatā tiek meklēts, kas abiem dzimumiem ir kopīgs un tas tiek akcentēts.
Termins “ feminisms “ ( latīņu val. feminia – sieviete ) radās 19.gs. kā apzīmējums sieviešu cīņai par savām tiesībām. Feminisms ir radies 19.gs. kā sociāli politiska kustība, kas uzskata, ka sievietes ieņem apspiestu stāvokli sabiedrībā, kuras centrā stāv vīrietis. Neraugoties uz to, ka feminismam ir viena pamat ideja, kustībai izveidojās dažādi novirzieni ar atšķirīgiem viedokļiem un ideālo dzimumu sociālās politikas un struktūras izpratni.
Feminisma definīcijās dažādās literatūrās ir atšķirīgas, taču pamatdomas, pamatidejas ir līdzīgas. Dažas feminisma definīcijas ir:
Feminisms ir sabiedriski politiska kustība, kuras mērķis ir vīriešu un sieviešu vienlīdzība sabiedriskajās tiesībās .
Feminisms ir vesela teorija, saistīta ar globālo sieviešu apspiešanas raksturu un viņu pakļautību vīriešiem .
Feminisms ir daudzpusīgs sociālo teoriju, politisko kustību un morālo filozofiju apvienojums, galvenokārt motivēts vai balstīts uz sieviešu pieredzi, it īpaši attiecībā uz viņu sociālo, politisko un ekonomisko stāvokli. Kā sociāla kustība, feminisms, galvenokārt, pievēršas dzimumu nevienlīdzības ierobežošanai vai izskaušanai un sieviešu tiesību, interešu un sociālo jautājumu izvirzīšanai. Tas arī aptver lielākas iespējas vīriešiem pārkāpt šaurās dzimumu lomas un vīrišķās normas, kas tradicionāli būtu jāievēro.
Feminisma teorija – teorija, kura sakarā ar politiskām un sociālām izmaiņām 1960.-1070. g ir metusi izaicinājumu tradicionālām dzimuma un sievišķīguma koncepcijām.
19.gs. vidus bija periods, kad sievietes sāka aktīvi prasīt vienādas tiesības ar vīriešiem, kā vienu no konkrētajām prasībām izvirzot vēlēšanu tiesības, iespēju ieņemt valsts amatus, kā arī tādas pašas tiesības uz jebkuru citu darbu, atalgojumu un izglītību kā vīriešiem. Tika izvirzītas arī prasības uz savu personisko īpašumu, laulības līgumu laušanu un bērnu paturēšanu pēc laulību šķiršanas.
Feminisms ir atnesis dažādas pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā. Mūsdienās sievietēm lielākajā pasaules daļā ir tādas pašas tiesības kā vīriešiem – tiesības uz izglītību, tiesības uz algotu darbu, tiesības iegādāties īpašumus, tiesības piedalīties vēlēšanās, tiesības tikt vēlētām, tiesības un vārda un gara brīvību. Lai gan joprojām pastāv slēpta diskriminācija, kas visvairāk izpaužas tieši darba tirgū (nevienlīdzīga darba samaksa, sieviešu vecuma ierobežojumi u.c.), tomēr panāks ir ļoti daudz.
Feminisma un filozofijas attiecības ir izgājušas vairākas pakāpes no sākotnējiem uzskatiem, ka visa līdzšinējā filozofija ir andocentriska – centrēta un definēta tikai no vīrieša pozīcijas, līdz pat “ķermeņa racionalitātes” izstrādāšanai un dekonstrukcijas izmantošanai. Tādā veidā, nenoliedzami, feministiskajai filozofijai ir izdevies radīt savu, unikālu filozofēšanas pozīciju un metodi, jo tieši uz sieviešu dzimti kā filozofisku kategoriju liktais uzsvars, atšķir feministisko filozofēšanu no visiem citiem filozofijas veidiem un pieejām.
