Ērvina Gofmaņa darba "Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē" konspekts

Sanākot viesiem jutos ērti un nepiespiesti, jo biju taču pati savās mājās un „dekorācijas”/ lietas man apkārt bija pazīstamas. Kad māsīca man uzdeva jau iepriekš norunāto jautājumu, manā „ārienē” nekas neliecināja par to, ka es kaut ko slēptu, biju saģērbusies pielāgojoties situācijai, biju nedaudz saposusies, kā jau ikviens no mums, taču tikko kā sāku stāstīt par to, ko darīju Jelgavā, mana „uzvedība” mani sāka nedaudz nodot, jo nespēju slēpt savu prieku un gandarījumu stāstot par bibliotēkas apmeklējumu. „Idealizācija” bija likusi publikai justies ieinteresētai. Taču publika sāka nojaust arī to, ka mana platā smaida iemesls nevarētu būt tikai grāmatu atrašana (sava veida fundamentālā asimetrija, jo manas izrādes liecinieki novērtēja ne tikai manis radīto iespaidu, bet arī izmantoja to, ko pati nespēju kontrolēt, tas ir ārējās izpausmes; viesiem bija pieejama otrā komunikācijas plūsma), taču es joprojām turpināju stāstīt par bibliotēku un iepinu pa vidu to, ka biju saņēmusi arī interesantu un negaidītu zvanu. Centos savā izrādē ievīt arī „mistifikāciju”, uzreiz neatklājot to, ka man telefoniski tika paziņots, ja vien man ir laiks, varu doties uz CSDD un nokārtot braukšanas eksāmenu. Ļāvu savai publikai pašai nedaudz padomāt par to, kas man zvanījis līdz visbeidzot parādīju iegūto braukšanas apliecību un publikas aizdomas par to, ka jābūt vēl kādam ļoti nozīmīgam notikumam, nebija bijušas veltas. Lai gan viesiem bija radušās aizdomas, tas izrādi nesabojāja, bet gan tikai palielināja pašu interesi, jo es jau arī nebiju domāju slēpt ko vairāk. …