Kam un kā būtu jācīnās pret korupciju?
Daudz postkomunisma valstu pilsoņi ne tikai raugās uz korupciju kā neizbēgamu ļaunumu, ko rada elitāras grupas un kas ir sistēmiskas, bet arī uzskata, ka šajā ziņā viņi personiski var ļoti maz ko ietekmēt. Cilvēki vilcinās ziņot policijai, jo vairākumam pašiem ir kas slēpjams, kā arī pastāv bailes, ka tas varētu atklāties izmeklēšanas laikā vai aiz atriebība. Policija nav atsaucīga, jo pārāk liels ziņoto noziegumu skaits rada sliktu priekšstatu par viņu darbu. Sabiedrība ir bezpalīdzīga. Daudzi cilvēki reģionā domā, ka valdībai ir galvenā loma korupcijas apkarošanā, taču apšauba tās politisko gribu. Institūcijām, kas mēģina apkarot korupciju, ir divi grūti uzdevumi: iegūt sabiedrības uzticēšanos un ar rezultātiem parādīt savas politikas efektivitāti.
Secinājumi
Cilvēkiem postkomunisma reģionā ir noteikti domāšanas un darbības paradumi, kas ietekmē korupcijas līmeni sabiedrībā. Neformālus līdzekļus izmanto tāpēc, ka vairākums ļaužu uzskata – formālās institūcijas, ieskaitot tiesu varu, ir savtīgas un nespēj pildīt savus pienākumus pret pilsoņiem. Tā kā godprātīga, tīra valdība nevar pastāvēt bez aktīviem pilsoņiem, rīcībspējas sajūtas trūkums mazina pretkorupcijas programmas izredzes. Lai gan ir tendence atainot korupciju kā neizbēgamu parādību, daudzi cilvēki arī saprot tās problemātisko pusi. Pilsoņi vairāk ir satraukti par politisko korupciju valdības augstākajos līmeņos, īpaši ja tā ir institucionālā vai valsts sagrābšana. korupcijas izskaušana ir jāsāk augstākajās aprindās un arī jāiniciē no augšas.
…
