Kopumā Špenglers pauž uzskatu, ka faustiskais cilvēks pazaudējis pašu galveno – vienotību ar dzīvi. Dzenoties pēc mūžības un varenības, viņš nonācis pie paša garīga zaudējuma. Tā arī ir eiropiešu krīze. Pie tam, Eiropa tajā zaudē savu garīgo pamatu, no kura izgāja vesels laikmets un garīga kultūra – Renesanse, Reformācija, Apgaismība utt. Un faustiskais cilvēks, kurš ir tikai antīkās kultūras spogulis, sāk pamanīt savā sejā šausmīgās grimases un zvērīgu skatienu.
Špenglers uzskata, ka vēsture ir maznozīmīga. Viņš domā, ka tas ir acīmredzami, ka vēsturē kopumā nevar atrast nozīmi vai svarīgumu vispār. Viens veselums, ko mums normāli vajadzētu saukt par vēsturisko pagātni, ir cilvēku dzīves bezformīgi plašumi, kuru nozīmes centri – kas ir kultūras – laiku pa laikam rada uzplaukumu un tad aiziet. Bet tad jādomā, vai pats jautājums: vai vēsturei ir nozīme? Ir vispār nozīmīgs? Vai ir kāda lieta vispār, kas var būt svarīga un mazsvarīga?
Špenglers nepasaka vai kāda daļa no vēstures var būt nozīmīga? Vēstures jautājums var nešķist svarīgs, ja ir doma, ka kādu dienu tas viss būs beidzies. Špenglers varētu izteikt tādu apgalvojumu ar domu, par to, kad viņš teica, ka kultūras laiku pa laikam uzplaukst un pazūd. Vēsture ir maznozīmīga, ja tā neprogresē, ja nav virzības uz kulmināciju.
Nevajag Špengleri, lai pateiktu, ka viss aiziet un nomirst. Cilvēki, kuri nekad nav lasījuši vēstures grāmatas zina, ka mēs visi esam mirstīgi. Cilvēki ar nelielām vēstures zināšanām zina, ka kultūras ir aizejošas, un cilvēki zina, ka visas dzīvas formas ir mirstīgas. Bet vai tas parāda, ka tas nav patiešām svarīgi kas notiek pa ceļam? Domājot šādā virzienā ir tas pats, ka nav svarīgi, ka sāksim atomkaru, jo mēs visi taču tāpat kādu dienu aiziesim bojā neskatoties uz to vai to darīsim vai nē.
Patiesībā tā viennozīmīgi ir grūti novērtēt Špenglera paveikto. Es drīzāk piekrītu Lucien Febvre rakstītajam: „Divdesmitajos Špenglers piedāvāja izstrādājumu, kas tajā laikā bija visvairāk prasīts: izteiktu patosu, noteiktu antiintelektuālismu, varonīgu likteņa jēdzienu, anti-estētismu, aizraušanos ar cilvēka esības vietu, vēsturi... Tas bija tas, kas Špengleram deva panākumus: nevis panākumus kā analītiskam un deduktīvam vēsturniekam, bet panākums kā pravietim, burvim. Kas mācēja perfekti pielāgoties problemātiskās Vācijas vajadzībām...”
Mūsdienās, lai gan Špenglera filozofijas pamattēzes tiek apšaubītas, taču svarīgi, ka viņš pievērsa uzmanību kultūru daudzveidībai un vērsās pret eirocentriskās pieejas pārspīlējumiem, kas centās absolutizēt tieši Eiropas kultūras nozīmīgumu un uzspiest to visiem par etalonu.
…
