Un tā… Jauka trešdienas pēcpusdiena, skolā sestā stunda kopā ar septīto klasi, skatāmies filmu par Klusā okeāna ekstrēmajiem rituāliem. Likās būs garlaicīgi, jālasa subtitri latviešu valodā, kaut kas vēl jāpieraksta. Kaut kāds murgs! Sāku lasīt, lasītavā uz galda pamestos, “Puff” žurnālus, garlaikojos! Ik pa brīžam, kāds ievaidas un izsauc liekas replikas “fui, šausmas, kā viņi to var…!”, tie, protams, nebija vienīgie saucieni, bet mani kaitināja tāpat, un beigās jau pats sāku vaidēt. Uzmetot aci televizoram, saprotu, ka esmu smagi vīlies, filma tiešām bija tīri interesanta un pat šausminoši aizraujoša ar briesmīgi ekstrēmiem rituāliem. Noliku žurnāliņus un sāku skatīties.
Bez šaubām, “mazais” Mārtiņš, kā vienmēr, neko svarīgu neierauga un nepieraksta, bet skolotāja Vizbulīte nav muļķe, savējiem septītajiem liek rakstīt četrdesmit jautājumus par filmu, bet mums devītajiem nieka piecsimt vārdiem pagaru eseju par šo skaisto, man īpaši nesvarīgo, filmiņu.
Nu tad ķēros klāt!!! Mana eseja būs par to, ko redzēju filmā. Par Klusā okeāna cilvēku piekoptajiem ekstremālajiem rituāliem. Kopumā runājot par Klusā okeāna salām, tad jāsaka, ka pasaules acīs šīs krāšņās salas ir vienas no bezrūpīgākajām un idilliskākajām vietām pasaulē. Taču tur atklājas gluži cita pasaule, kuru salīdzināt ar Latviju ir pilnīgi nereāli. Viņi nestaigā džinsos, vakarkleitās un uzvalkos un neiet uz skolas diskotēkām vai pagasta ballēm. Viņi nelieto mobilos telefonus un neklačojas pa tiem stundām ilgi. Viņi nesēž pie datoriem un nespaida datorpogas, nespēlē datorspēles un, noteikti, neraksta esejas.…
