Melnbaltie kontrasti V.Igo romānā "Parīzes Dievmātes katedrāle"

Lasot romānu „Parīzes Dievmātes katedrāle”, mani piesaistīja vairāki kontrastu avoti. Viens no tiem ir savstarpējo attiecību kontrasts starp Kvazimodo un Febu. Vēl kā ļoti spilgtu pretstatu Viktors Igo ir attēlojis ārēja izskata lielo atšķirību starp ikvienu no romāna varoņiem salīdzinājumā ar Kvazimodo, taču vislielāko kontrastu es saskatīju starp galvenajiem varoņiem – Kvazimodo un Esmeraldu. Kā pēdējo manis pieminēto kontrastu šajā darbā es gribētu minēt Gudulas jeb Paketas Šantflerī konfliktu sevī pašā.
Domāju, ka man būtu jāsāk ar kontrasta jeb atšķirības attēlošanu starp Kvazimodo un Esmeraldu viņu ārējos izskatos. Kvazimodo ikviens varētu raksturot kā kroplu un nepievilcīgu cilvēku ārēji. Savukārt, tas dvēseles siltums, ko var just, lasot romānu cītīgi, ir neizmērojams. Lasot daļas, kur spilgti attēlota Kvazimodo greizsirdība uz Klodu Frolo un viņa cenšanos iekarot Esmeraldu, mana sirds sažņaudzas. Romānā Kvazimodo ārējais izskats attēlots kā: „Nesamērīgi liela galva ar sarainiem, rūsganiem matiem; starp abiem pleciem milzu kupris, kuru līdzsvaroja otrs – uz krūtīm; gurni un stilbi tik dīvaini izgriezti, ka kājas viņam varēja saskarties vienīgi ceļgalos un, skatoties no priekšas, atgādināja divus sirpjus ar savienotiem kātiem, platas pēdas, atbaidošas rokas un reizē ar visu kroplību kaut kāda draudīga fiziska spēka, veiklības un drosmes izpausme visā viņa stāvā – neparasts izņēmums mūžīgajam likumam, kas prasa, lai spēks, tāpat kā daiļums, izrietētu no harmonijas.”…